Pie slēgtās Čornobiļas atomelektrostacijas gandrīz uz katra soļa redzams, ar kādu nevērību mēnesi ilgās okupācijas laikā Krievijas karavīri pakļāva sevi nāvējošās radiācijas riskam
Čornobiļas slēgtā zona, kas ir viena ir toksiskākajām vietām pasaulē, iespējams, nebija labākā izvēle, no kurienes plānot uzbrukumu Ukrainas galvaspilsētai Kijivai. Taču tas nebija traucēklis Krievijas ģenerāļiem.
«Mēs viņiem teicām, ka tas ir bīstami, bet viņi mūs ignorēja,» intervijā saka Čornobiļas kodolobjekta galvenais drošības inženieris Valērijs Simjonovs.
Ignorējot jebkādus drošības apsvērumus, Krievijas spēki veselu mēnesi ar buldozeriem un tankiem braukāja pa bīstamo teritoriju, raka tranšejas un bunkurus, tādā veidā pakļaujot sevi potenciāli kaitīgām radiācijas devām, kas saglabājušās zem augsnes virskārtas. No šīm pozīcijām viņi atkāpās marta pēdējās dienās.
«Darīja, ko gribēja»
Kad mēs apmeklējam atomelektrostaciju, kur 1986. gadā notika pasaulē lielākā kodolkatastrofa, vējš pa ceļiem dzenā putekļus un visapkārt vērojamas nevērības sekas. Burtiski dažu simtu metru attālumā no stacijas krievi izveidojuši plašu ierakumu labirintu, daudzus bunkurus. Netālu redzams pamests bruņutransportieris. Vairākas nedēļas Krievijas karavīri mitinājās arī tā dēvētajā Sarkanajā mežā — priežu masīvā, kurā koku skujas pēc kodolkatastrofas kļuva rūsganas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.