Jaunā latviešu dziedātāja Elīza Ašmane jeb EZIA lauž priekšstatu par to, ka latvieši nesaprot soulmūziku
Pirms 25 gadiem Ņujorkas skaņu ierakstu studijā Electric Lady kā protesta forma tolaik valdošajai komerciālajai R&B mūzikai (R. Kelijam, Boyz II Men u. c.) dzima jauns urbānās mūzikas strāvojums neosouls (neo soul). Par spilgtākajiem šā virziena mūziķiem kļuva Erika Badu (Erykah Badu) un Diandželo (D’Angelo), savās dziesmās atjaunojot autentisku 60. un 70. gadu soulmūzikas skanējumu.
Tieši Badu debijas albums Baduizm (1997) nospēlēja izšķirošu lomu kādas jaunas, Rīgas Doma kora džeza klasē studējošas latviešu meitenes dzīvē. «Noklausoties to, es nespēju noticēt, ka pasaulē ir mākslinieks, kas spējis izveidot ko tādu, kas skan tik līdzīgi un it kā pazīstami tam, ko jūtu sevī,» par Badu ierakstu stāsta 24 gadus vecā dziedātāja Ezia, īstajā vārdā Elīza Ašmane.
Ezia jeb stilizēti EZIA šogad Latvijas mūzikā gluži kā no zila gaisa ienākusi ar augstvērtīgu debijas albumu Cycles (Cikli), laužot visus priekšstatus par to, ka latvieši nesaprot un nespēj radīt izjustu soulmūziku.
Dzimusi Elīza Baķe, meitene jau no agras bērnības meklējusi skatuvi, kāpjot gandrīz uz katra celma un paaugstinājuma, lai sparīgi uzstātos. Lai arī viņas vecāki ar skaņu pasauli profesionāli nav saistīti, mūzika Elīzai padevusies labi. Pirmos dzīves gadus mācījusies Ādažos, vēlāk arī turpat Mākslas un mūzikas skolā, taču būtiska loma tālākajā attīstībā bija Rīgas Doma kora skolai, kur jaunā māksliniece saprata, ka nevis klasiskā mūzika, bet džezs ir viņas stihija.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.