Karš joprojām nav beidzies. Valsts austrumos un dienvidos notiek kaujas, un paredzams, ka tuvākajās dienās tās tikai pastiprināsies, bet vienlaikus Kijivā cilvēki mēģina atgriezties nosacītas normālības sliedēs, stāsta žurnālists Volodimirs Birjukovs, kura gaitām Ir seko kopš pirmajām kara dienām. Ukrainas valdība spiežot uz to, ka vajag pēc iespējas ātrāk restartēt kara apturēto ekonomiku, un iedzīvotāji, kas nav frontē, to cenšas darīt. Kijivā atsācis kursēt sabiedriskais transports — lai arī metro brauc tikai reizi stundā, pa pilsētu cilvēki sākuši pārvietoties. Darbojas uzņēmumi, atvērti pat daži no lielajiem tirdzniecības centriem. Uz ielām parādās sastrēgumi, ko šobrīd kijivieši uztver pozitīvi, jo tas liecina, ka pilsētā atgriežas dzīvība.
Atsāk darbu arī radiostacijas, un Volodimiru, kurš pirms kara bija pazīstams radio un TV pārraižu vadītājs, aicina strādāt. Taču viņš pagaidām uz piedāvājumiem neatbild, jo cenšas atjēgties no pagājušās nedēļas brauciena uz Bučas slaktiņa vietu. «Man joprojām ir grūti atiet pēc Irpiņas un Bučas, kurās pabiju kā preses pārstāvis. Tas ir daudz grūtāk, nekā biju iztēlojies,» viņš atzīstas. «Visiem darba piedāvātājiem saku, ka man vajag pagaidīt. Zināmā mērā es visu šo nedēļu esmu norobežojies no cilvēkiem,» atklāj Volodimirs. «Kad staigāju ielās, esmu priecīgs, ka man nav vairs jāvalkā bruņuveste, kā tas bija brauciena laikā. Tā nav joka lieta. Ekipējums sver 16 kilogramus, un pēc tā vēl ilgi sāp mugura un pleci. Bet pats galvenais, protams, ir tas, ko es tur redzēju. Kaut kas daudz daudz briesmīgāks nekā jebkurā šausmu filmā. Neko tādu neviens nekur vēl nav filmējis mākslas kino. Es pamazām no tā atgriežos, bet tas ir sarežģīti. Bieži izslēdzu telefonu.»
Volodimirs kā brīvprātīgais joprojām izvadā ēdienu zaldātiem un pensionāriem. Labprāt arī satiek draugus, daudzi no tiem nav redzēti kopš kara sākuma, bet tagad atkal saradušies Kijivā. Kurš atgriezties darbā, kurš tāpēc, ka dzīvoklī 40 dienas nav aplieti istabas augi. No deviņiem vakarā līdz sešiem rītā Kijivā joprojām ir komandantstunda, bet dienas gaišajā daļā draugi labprāt satiekas nule atvērtajās kafejnīcās.
«Interesanti, ka, satiekoties pēc jau pusotru mēnesi ilgstošā kara, vairs neviens nespiež otram roku. Rokasspiedieni ir izmiruši. Tā vietā cilvēki satiekoties apskaujas,» viņš saka. «Pirmkārt, ir priecīgi par to, ka izdzīvojuši. Otrkārt, karš nesis zināmu vērtību pārvērtēšanu. Mēs redzam, kā tas ir katru ietekmējis. Kurš aizbraucot atstāja sava dzīvokļa atslēgas, lai tur varētu palikt bēgļi, kurš vienkārši pazuda. Tas nav konkrēts piemērs un nav par maniem draugiem, bet vispār. Karš parāda cilvēku īsto seju.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.