JRT jaunie aktieri domā līdzi Raiņa domām un meklē savas atbildes. Tas ir pats vērtīgākais izrādē Ekspedīcija «Jāzeps»
Klusuma mirklis pirms aplausiem ir viens no precīzākajiem apliecinājumiem, ka izrāde spējusi skart skatītājus — katru un visus kopā. Režisores Ingas Tropas-Fišeres jaunais iestudējums Ekspedīcija «Jāzeps» to saņēma. Tāpat kā dziļo uzmanību, kad nevienam nevajag ne klepot, ne čaukstināt konfekšu papīriņus. Pēdējos pieminēju ar nolūku: savulaik mūsu izcilā teātra rakstniece Lilija Dzene par kādu izrādi teica, ka tās kodols ir tik vērtīgs, ka viņa gatava aizmirst par raibo staniolu, kurā tas ietīts. Šis varētu būt līdzīgs gadījums.
Patiesi, nav vērts sabīties no iepriekš lasītā ekstravagantā izrādes pieteikuma un mainītā lugas virsraksta. Laikam taču pirms ilgāka laika tapusī iecere lika meklēt traģēdijai modernu skanējumu, piesaisti šodienai, un piedāvātā ekspedīcija uz Zemes dzīlēs saglabājušos aizvēsturi ir tāds «aktuālais iesaiņojums». Daļēji pie tā varētu pieskaitīt arī Miķeļa Fišera un Ievas Stalšenes palaikam gaužām uzskatāmo scenogrāfiju — kaut vai alas ejas un sienas kā kultūrslāņa, proti, grāmatu sablīvējumi, tāpat Austras Hauks videorisinājumus, kuros, teiksim, uzplaukst austrumnieciski ziedu motīvi, ilustrējot Toma Harjo atveidotā Jāzepa un Agates Kristas spēlētās Dinas jūtas. Visādi citādi tas ir visnotaļ klasisks uzvedums ar pietāti pret Raiņa tekstu, pārliecinošiem jauno aktieru darbiem, un īstais nosaukums — Jāzeps un viņa brāļi — tam derētu kā uzliets.
No ekspedīcijas tikvien ir kā mūsdienu jauniešu nokāpšana alā un tās dzīlēs atrasts relikts — sena cilvēka ķermenis. Tad seko zemestrīce, un ekspedīcijas dalībniekus aprij atvērusies bedre. Sencilvēks izrādās Jēkabs — Gundars Āboliņš arhaiskās drānās, un sākas bibliskais stāsts par mīļo dēlu un nemīlētajiem. Bedre vienmēr būs tepat kā galvenā varoņa atskaites punkts, dziļākās bailes vai vājums.
Tieši tā man atklāja Ingas Tropas-Fišeres ieceres kodolu: izvest varoni cauri vairākām dzīvēm, saredzot nāvē tikai pāreju, lai katrā nākamajā esībā viņš sasniegtu nebijušu augstumu, bet arī aizvien no jauna zemu kristu. Jo tā bedre, tāpat kā augstums un lidojums, ir viņā pašā. Rainis piedāvā divas dzīves jeb dzimtenes — Kanaānā un Ēģiptē. Tās šķir varoņa bojāeja, un Asnate, ko spēlē Kristīne Krūze, ir nāves dieviete, pārcēlāja, kas palīdz viņam tikt jaunā esības lokā. Viņas šamaniskā deja — kustību režisors ir Dmitrijs Gaitjukevičs — ir atbaidoša un konvulsīva, bet tāda ir arī nāve.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.