Es ņemtu prieku

Dzejniece Anna Auziņa ar pirmo prozas darbu Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata ieguvusi Latvijas Literatūras gada balvas nomināciju. Viņas atklātais stāsts par ticīgas sievietes miesisko pieredzi ir kas nebijis latviešu literatūrā 

Visas četras Annas Auziņas dzejas grāmatas dažādos laikaposmos izvirzītas augstām balvām Latvijas literatūrā un tās arī saņēmušas — sākot no Klāva Elsberga prēmijas 90. gadu sākumā un beidzot ar Ojāra Vācieša prēmiju. Dienasgrāmatas formā sarakstītais prozas darbs Mājoklis. Terēzes dienasgrāmata ir trešais Auziņas darbs, kas nominēts Latvijas Literatūras gada balvai. Pāršķirstot ziņas un izklaides izdevumus, biežākais apzīmējums, ko grāmata saņēmusi, — šokējoša. Ar to, šķiet, domāti atklātie seksuālās dzīves apraksti, varbūt arī tas, ka lasot uztvērēja prātā pazūd robeža starp grāmatas varoni un pašu autori. 

Auziņas prozas lielā vērtība gan nav «šokēšana», bet pienesums feministiskajai mākslas ainai Latvijā. Runājot par ticīgas sievietes miesisko pieredzi, viņa atver jaunu tēmu mūsu literatūrā. Tomēr ne tikai tas. Auziņas prozas tiešums un atklātība vakcinē pret samāksloto, nereālo miesiskās pieredzes atainojumu. Intervijā rakstniece skaidro, kāpēc viņai bija svarīgi uzrakstīt šādu darbu un ko stāsta ukraiņu kara laika dzeja — to viņa kā redaktore drīz grasās publicēt literatūras žurnālā Strāva. 

Jūs esat cilvēks, kurš saskaņā ar jūsu darbu tematiku un pašas bieži stāstīto iegremdējies miesiskajā dzīvē, svin to, mīl to. Kā atrodat laiku radīt mākslu?
Mani vajadzētu nodalīt no [grāmatas varones] Terēzes, bet piekrītu, ka man, Annai Auziņai, un viņas liriskajai varonei dzejas grāmatās patiešām patīk dzīve. 

Kā man paliek laiks nodarboties ar mākslu? Esmu samazinājusi dažādas lietas. Jau gadus desmit atsakos no darbiem, kas nepatīk. Esmu ļoti samazinājusi socializēšanos un alkoholu. Tas ir prioritāšu jautājums. Ar laiku arvien vairāk iepaticies lasīt un strādāt.