Sergeja Iaņuka (38) militārā iesauka Ukrainas karā ir Latiš — latvietis. Jo, piesakoties brīvprātīgo bataljonā Kijivā, kur viņš ieradās no Rīgas tikai dažas dienas pēc kara sākuma, viņam uz mugursomas bija Latvijas karodziņa uzšuve. «Aha, tātad sauksim tevi Latiš,» izdomājuši komisariātā.
Militāras iesaukas armijā ir obligātas, viņš skaidro. Lai, sazinoties pa rāciju, būtu uzreiz skaidrs, kurš ar kuru runā, jo vienībā var būt vairāki cilvēki ar vienādiem vārdiem, turklāt iesaukas arī apgrūtina konkrētu personu identificēšanu, ja sarunas pārtver ienaidnieks. Sergejs labprāt piekritis saukties par latvieti, jo vairākus gadus jau dzīvo Rīgā, te palikusi arī viņa sieva un meitiņa, kas mācās ukraiņu skolas 2. klasē.
«Esmu pateicīgs, ka viņas šobrīd ir Latvijā un drošībā kā Dieva ausī,» Sergejs saka pa tālruni no slimnīcas Kijivā, kurā ārsti viņam līdz ar šķembām no mīnas sprādziena izgriezuši divus saplosītus kājas muskuļus. Ievainojumu viņš guva kaujā par Kijivas priekšpilsētas Irpiņas atbrīvošanu. Tuvākajās dienās vēl gaidāma operācija, kurā viņam uz ievainotās vietas pārstādīs ādu no gurna.
«Mēs tur iekļuvām īstā gaļas mašīnā,» stāsta Sergejs. «Irpiņā notika sīvas ielu kaujas. Mums todien kopā ar man padoto zaldātu, kas bija bruņots ar granātmetēju, vajadzēja novākt snaiperi, kas šāva no pretējās mājas logiem un neļāva izkļūt no slazda mūsu armijas vienībai drusku tālāk. Mūsējiem tobrīd jau bija nopietni zaudējumi — viens nogalinātais un vairāki ievainotie.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.