Žurnālistam Volodimiram Birjukovam, kura gaitām Ir seko līdzi kopš kara pirmajām dienām, kā daudziem Kijivas iedzīvotājiem, šī nedēļa sākās ar divējādām emocijām. No vienas puses, kaujā par galvaspilsētu un ziemeļu virzienu ukraiņi ir uzvarējuši, lai gan karš valsts dienvidos un austrumos turpinās. Taču tas, ko pēc sevis atstājusi aizejošā okupantu armija, ir tik šokējoši, ka Volodimiram ir pat grūti atrast piemērotu nepieklājīgu apzīmējumu, viņš atzīst otrdienas pēcpusdienā, atgriezies no žurnālistu brauciena uz Buču.
«Uz ielām joprojām mētājas līķi. Daudzi no tiem ir mīnēti, tur jāstrādā sapieriem. Citi ir samesti kanalizācijā, kaut kur aprakti, vēl citi tikuši dedzināti. Bučā ir bērnu nometne, kurā tika atrasti daudzi puišu līķi, kam aiz muguras sasietas rokas. Citur sievietes un bērni ar redzamām vardarbības pazīmēm. Cilvēku mājokļi ir ne tikai izlaupīti — paņemts ir viss, ieskaitot pavalkātas zeķes un apakšveļu —, bet vistiešākajā veidā piekakāti, es atvainojos par labāka vārda trūkumu, bet tieši tā viņi ir darījuši,» Volodimirs stāsta. «To, ko es redzēju, ir grūti aprakstīt! Es nezinu kāpēc, bet vienīgais, ko, braucot mājās, vēlējos, ir paskatīties kaut kādas muļķīgas multiplikācijas filmas. Tomu un Džeriju. Kaut ko, kas palīdzētu aizmirsties.»
Buča bija salīdzinoši jauna, plaukstoša Kijivas piepilsēta ar daudzām jaunām mājām, kurp labprāt pārcēlās kijivieši ar bērniem un ģimenēm, jo no turienes var viegli nokļūt uz darbu galvaspilsētā, vienlaikus dzīvojot meža ieskautā, klusā un omulīgā vidē. Tādā ziņā Buča Kijivai bija kaut kas līdzīgs kā Jūrmala Rīgai, skaidro Volodimirs, kurš vairākkārt viesojies Latvijā. Tai bijusi idilliska slava, draugi ieteikuši uz turieni kādreiz aizbraukt, bet viņam nekad nav licies, ka tur būs kas interesants. Tagad tās pilsētas vairs nav, viņš drūmi nobeidz.
«Vienīgais, ko es varu pateikt, — mēs zinām, ka armijas vienības, kas to izdarīja, šobrīd ir pārvietotas uz Krieviju un Baltkrieviju, no kurienes tiks sūtītas uz Donbasu. Kad viņi nonāks Donbasā, viņi tur arī paliks,» tic Volodimirs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.