Aldis Laviņš: Man ir bagātīga pieredze tiesu vadībā

Ar jauno Satversmes Tiesas (ST) priekšsēdētāju Aldi Laviņu sarunājāmies 16. martā klātienē tiesas ēkā Alunāna ielā blakus Krievijas vēstniecībai, kuras priekšā parks ietērpts Ukrainas krāsās — karogi, lentes, plakāti un ziedi. Arī pie tiesas ēkas līdzās Latvijas karogam plīvo Ukrainas karogs.

Jauna ST priekšsēdētāja ievēlēšanai, pēc februārī beidzās iepriekšējās priekšsēdētājas Sanitas Osipovas tiesneses pilnvaras, tiesnešiem vajadzēja trīs kārtas, un Laviņu 10. martā ievēlēja, kad viņš bija vienīgais kandidāts.

 

Par ko īsti bija domstarpības, ka tiesneši divas reizes nevarēja vienoties par priekšsēdētāju?

Domstarpības bija acīmredzot par to, kurš kolēģis no šībrīža sastāva vadīs tiesas administratīvo darbu. Vienam kolēģim likās, ka ir jābūt kandidātam, kuru šis kolēģis ir izvirzījis, cits kolēģis izvirzīja citu kandidātu ar savu domu, ka, lūk, šis ir kandidāts, kuram būtu jāvada administratīvais darbs. Tad, kad balsis saskaitījām, redzējām, ka tiesas vairākums neatbalstīja ne vienu izvirzīto kandidātu, ne otru.

Es teiktu, tas liecina par to, ka iekšējā demokrātija Satversmes tiesā ir, viedokļu dažādība ir.

Bet kas bija principiālie jautājumi, par kuriem bija viedokļu atšķirība, kāpēc ne Rezevska, ne Kusiņš, ne Neimanis nevarēja saņemt tiesnešu vairākuma atbalstu?

Ziniet, man uz šo jautājumu ir grūti atbildēt, jo jūs man prasāt, kā iedomājas katrs no mūsu tiesnešiem. Bet katram no mums ir savs priekšstats par to, vai attiecīgais kandidāts būtu vislabākais šajā amatā. Es, piemēram, redzēju, ka Rezevskas kundze varētu sekmīgi pildīt šo amatu.

Un kāpēc, jūsuprāt, cits, piemēram, Kusiņš nevarētu?

Man nebija šādā kategorijā, es nedomāju, kāpēc ne, es redzu, kāpēc jā, un izvirzu to, kurš atbild uz jautājumu, kāpēc jā.

Bet cilvēki balsoja arī pret.

Es nevaru atbildēt cilvēku vietā, kāpēc viņi balsoja pret. Es zinu, kā es darītu. Es izvirzīju kandidātu un es par šo kandidātu balsoju.

Trešajā reizē jūs bijāt vienīgais kandidāts, tātad kompromisa figūra. Par ko tad īsti bija kompromiss?

Es tā neteiktu, es neuzskatu sevi par kompromisa figūru. Man ir bagātīga, es teiktu — varbūt tas izklausās nedaudz lielīgi, bet būsim objektīvi — man ir bagātīga pieredze tiesu vadībā. Un trešajā reizē mēs ar kolēģiem nācām kopā, klātienē runājam. Tā bija jauna vēlēšanu kārta, un es arī minēju, ka šādā situācijā, kad divās reizēs mums nav izdevies atrast vismaz vairākumu, ja ne vienprātību, par kādu no izvirzītajiem kandidātiem, man kā vietniekam ir jāuzņemas līderība. Un es paskaidroju kolēģiem, kāpēc. Es arī norādīju, kas ir tas, ko esmu darījis laikā, kad jau biju Satversmes tiesas priekšsēdētājs, un teicu, ka daudzas no šīm lietām ir attīstītas gan [Inetas] Ziemeles kundzes vadībā, gan Osipovas kundzes vadībā, un kā ST vietnieks, kurš ir strādājis kopā ar iepriekšējo Satversmes tiesas priekšsēdētāju, redzēju, ka šīs lietas, šīs tradīcijas ir jāturpina. Un man arī ir vairākas lietas, kuras gribu, lai kā jaunievedums tiktu ieviestas Satversmes tiesas darbā.

Divi kolēģi tik un tā balsoja pret jums.

Bet es tur neko sliktu nesaskatu! Tā ir tā iekšējā demokrātija, kas mums ir. Es pat teiktu, ka tas būtu jānovērtē, ka kolēģi brīvi pieņem savus patstāvīgus lēmumus. Un tā ir raksturīga lieta Satversmes tiesā – arī tad, kad mēs risinām dažādus tiesību jautājumus, mums saduras viedokļi par to, kā tāds vai cits tiesību jautājums ir jāskaidro, un mēs katrs paliekam pie sava viedokļa, ja mums ir spēcīgi argumenti. 

Šeit ir runa par to, kā mūsu kolēģi redz izvirzīto kandidātu, cik viņš būs spējīgs vadīt tiesas darbu, kā spēs pārstāvēt Satversmes tiesu. Un, ja kādam kolēģim ir doma, ka, nu, varbūt Laviņa kungs nav tas pats piemērotākais, es novērtēju to, ka viņš saka “nē”, balso “nē”. Slēgtais balsojums, neviens mūsu iestādē nedara tā, ka apstaigātu kolēģus un prasītu – sakiet, lūdzu, jūs par mani balsojāt vai nebalsojāt? Tas šeit nenotiek.

Pēc ievēlēšanas jūs teicāt: “Satversmes tiesa turpinās 25 gadu laikā iedibinātās tiesas spriešanas tradīcijas, lai aizstāvētu demokrātiskas tiesiskas valsts vērtības un likuma varu.” Jau teicāt, ka savu redzējumu pasniedzāt kolēģiem. Vai varat arī mūsu lasītājiem – ko plānojat turpināt, ko mainīt?

Īsumā. Es uzmanību veltīšu tam, lai nodrošinātu, ka Satversmes tiesa ir neatkarīga, objektīva tiesa, kas ir ārkārtīgi nozīmīga konstitucionāla vērtība ikvienam sabiedrībā, vienalga, vai skolotājai vai personai, kurai izvirzīta, iespējams, kāda apsūdzība – ja viņi uzskata, ka viņu pamattiesības ir aizskartas, ikviena persona ir tiesīga saņemt tiesisko aizsardzību. Un tas ir tas ļoti svarīgais, lai Satversmes tiesa būtu neatkarīga un objektīva tiesa.

Otrkārt, es strādāšu pie tā, lai Satversmes tiesa būtu uz sadarbību vērsta tiesa. Pirmkārt, ar plašsaziņas līdzekļiem, kuriem ir interese par Satversmes tiesas kā par konstitucionāla orgāna darbu. Tā ir mana atvērtība. 

Tajā pašā laikā es gribētu teikt, ka šajās intervijās — un tā ir mana pieredze no iepriekšējā posma, kad biju Satversmes tiesas vadītājs, — ārkārtīgi uzmanīgs būšu ar komentāriem par jautājumiem attiecībā uz sabiedrībā dažādiem aktuāliem jautājumiem. Jo tie jautājumi vienubrīd ir tikai tādi kā sabiedrībā un politiķiem uz izlemšanu, bet, kā tas attīstīsies, mēs nevaram prognozēt, nevaram prognozēt, kurā brīdī šis jautājums, par ko notiek aktīva diskusija, nonāks Satversmes tiesā uz galda. Un atkal es atgriežos pie tiesas neatkarības un objektivitātes, lai es kā Satversmes tiesas priekšsēdētājs nebūtu jau pasteidzies ar savu viedokli, ko domāju šajā jautājumā. 

Tātad tā ir sadarbība ar plašsaziņas līdzekļiem, atvērtība žurnālistiem. Un pamatā ar to es domāju, ka tad, kad mēs kaut ko esam nosprieduši, ir tas īstais brīdis, kad žurnālisti dodas pie Satversmes tiesas tiesnešiem un vaicā, kāpēc ir šāds nolēmums. Un tad mums ir jābūt atvērtiem, es citādi to neredzu, lai mēs paskaidrotu mūsu tautai, kāpēc Satversmes tiesa ir pieņēmusi šādu nolēmumu.

Par sadarbību runājot, es ne tikai redzu, ka mums ir tiesas spriešanas kompetence. Mums ir jābūt atvērtiem arī pret sabiedrību tādā nozīmē, ka mēs esam tie juristi, tie cilvēki Latvijā, kas nodarbojas ar mūsu Satversmes skaidrošanu. Un tāpēc, es domāju, tas ir svarīgi no sabiedrības tiesiskās apziņas attīstības viedokļa, ka mēs kā tiesneši runājam ar sabiedrību, runājam ar skolu jauniešiem.

Un citstarp, es teiktu, šis projekts doties uz skolām tika uzsākts tieši tajā laikā, kad es pirmo reizi vadīju Satversmes tiesu. Un man augstu jānovērtē manu kolēģu Inetas Ziemeles un Sanitas Osipovas ideja, ka uz Satversmes pieņemšanas dienu, kas ir 15. februāris, mēs parasti organizējam svētku ceremoniju, kad apbalvojam skolēnu zīmējumus un domrakstus par dažādām tēmām, kā skolēni saprot Satversmi, tās vai citas tiesību normas.

Tātad – sadarbība ar žurnālistiem, sadarbība ar sabiedrību, sadarbība ar citiem valsts konstitucionālajiem orgāniem. Un es īpaši redzu, ka sadarbība nepieciešama arī ar tiesām. Mēs varam redzēt, kā notiek mūsu tiesas, mūsu pieņemto spriedumu izpratne un to piemērošana tajās lietās, kas ir saistītas ar mūsu spriedumiem. Pamatā mūsu spriedumi tiek pareizi izprasti. Bet esmu sastapies ar vairākiem gadījumiem, kad dažas detaļas, dažas nianses varbūt ir palikušas ne līdz galam skaidras. Tāpēc arī es kā Satversmes tiesas tiesnesis divas reizes gadā dodos uz Tiesnešu mācību centru, lai par šīm tēmām arī runātu.

Tas ir par sadarbību. Nākamais, ko es teiktu — es centīšos, lai mūsu tiesa ir moderna, mūsdienīga tiesa. Un es domāju ar to, ka mums ir jāiet līdzi laikmetam, moderno tehnoloģiju attīstībai tādā izpratnē, ka es redzu, ka arī pašai Satversmes tiesai savs darbs ir jāorganizē tā, lai atbilstu zaļās politikas vadlīnijām. Tas būtu viens. Bet mums ir arī jāizmanto moderno tehnoloģiju dotās iespējas. Kolēģi vispārējās jurisdikcijas tiesās šobrīd jau risina jautājumu, kā strādāt ar e-lietām. Proti, tādas papīra lietas papīra formātā vairs nebūs!

Jā, tur ir problēmas, es ļoti labi zinu. Tieslietu padomes sēdē mēs esam runājuši par to, kādas ir šīs problēmas, ieviešot e-lietu un neesot vairs papīra formātā lietām. Ir bijis pat Augstākās tiesas plēnums šajā jautājumā, kurā tiesneši nolēma, ka ir jābūt noteiktam pārejas posmam, kad ir gan e-lieta, gan arī papīra formātā. Un tas ir tas, ko es redzētu arī Satversmes tiesā kā jauninājumu – ejam šim līdzi, ieviešam arī šeit e-lietu kā konstitucionālo lietu un dodam iespēju gan valsts institūcijām, gan sabiedrībai komunicēt ar mums ne papīra formātā, bet, kuriem tas iespējams, izmantojot digitālos līdzekļus.

Tas būtu par moderno tiesu. Pie modernās tiesas es vēl gribētu pieskarties tam aspektam, ko mēs esam aizsākuši arī laikā, kad es pirmajā reizē biju Satversmes tiesas priekšsēdētājs. Viens no maniem darbiem bija pārskatīt – es pieļauju, ka tas ir pareizais vārds, – pārskatīt Satversmes tiesas likuma regulējumu, no šībrīža prizmas raugoties, kas tajā būtu uzlabojams, lai pēc iespējas efektīvāk varētu strādāt Satversmes tiesa. Mēs esam vairāku gadu garumā lielu darbu ieguldījuši un esam paši pat formulējuši priekšlikumus, kas būtu uzlabojams Satversmes tiesas likumā. Protams, mēs neesam likumdevējs. Bet mēs esam kompetenti speciālisti, kuri var nākt ar priekšlikumiem. Un tā ir tā atkal, no vienas puses, gan modernā tiesa, kas strādā pēc mūsdienu prasībām, kā vajadzētu strādāt tiesai, bet, no otras, tā ir arī mūsu sadarbība ar parlamentu.

Un jūs riskētu pašlaik laist Saeimā Satversmes tiesas likuma grozījumus? Vai jums nav bažu, ka jūs mēģinās vispār aiztaisīt ciet?

Nē, man nav bažu, ka aiztaisīs ciet. Es saprotu jūsu jautājumu, vai man ir izpratne par to, ka pastāv zināms risks. Jā, pastāv, bet, ja baidīties, tad nav ko mežā iet.

Ka ir zināms risks, tas būtu maigi teikts. Pirmo reizi Satversmes tiesas vēsturē Saeima ir izrēķinājusies ar vienu no tiesnešiem politisku apsvērumu dēļ – liedza bijušajai tiesas priekšsēdētājai profesionālo karjeru būtībā par vienu Satversmes tiesas lēmumu.

Vai es drīkstu pabeigt to bloku? Mēs varēsim atgriezties pie šī jautājuma.

Tātad es pieskāros pie tā, ka es darbošos, lai Satversmes tiesa būtu mūsdienīga, moderna tiesa. Un vēl es gribēju minēt, ka strādāšu pie tā, lai Satversmes tiesa ir profesionāla, starptautiski atpazīstama tiesa. 

Un ar to es domāju, ka, bez šaubām, par Satversmes tiesas tiesnešiem ievēl augstākās raudzes juristus. Tie ir profesionāli cilvēki, atzīti juristi. Bet tik un tā tiesības visu laiku atrodas nemitīgā attīstības dinamikā. Un tam ir jāseko līdzi, un tas ir tas, ko es vēlētos nodot saviem kolēģiem –  ja ir iespēja piedalīties dažādos pieredzes apmaiņas pasākumos, tas būs tas, ko es atbalstīšu, gan savus tiesnešus, gan savus darbiniekus, lai viņi dotos šādos tālākizglītības pasākumos.

Un visbeidzot par starptautiski atzītu tiesu. Jau savos pirmajos trīs gados, kad biju Satversmes tiesas priekšsēdētājs, aktīvi veidoju starptautisko sadarbību. Arī šobrīd, es teiktu, ir īstais brīdis, kad pandēmijas apmēri nu jau kļūst mazāki un daudzmaz kontrolējami, pieļauju, ka drīzumā varēsim ar kolēģiem dažādos starptautiskos pasākumos tikties klātienē. Un tas jau ir tas, kas man dotu pamatu teikt – turpinām iesākto sadarbību ar Vācijas Federatīvo konstitucionālo tiesu, ar Beļģijas, Čehijas, Lietuvas tiesu. Mēs veidojam jaunu projektu, lai veidotu trīspusējas attiecības starp Latvijas, Lietuvas, Igaunijas tiesu, risinātu tos jautājumus, kas ir aktuāli mums, skatītos, kas ir tās atziņas tajā vai citā tiesību jautājumā. Tas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi.

Mēs pagājušogad rīkojām starptautisku konferenci Rīgā ar Ziemeles kundzes dalību, un tā bija lielā mērā viņas iniciatīva. Šogad mēs turpināsim strādāt pie starptautisku pasākumu organizēšanas, un rudenī Satversmes tiesa savā 25. jubilejas gadā un Satversmes simtgades gadā rīkos starptautisku konferenci. Šobrīd domājam jau par saturisko pusi, kas būtu tās trīs Latvijas valstij svarīgās apakšprogrammas, par kurām šajā konferencē mēs varētu uzklausīt arī mūsu ārvalstu kolēģus.

Un tā mēs ar šo pieredzi dalāmies un saprotam, kā Eiropā notiek tiesiskās domas attīstība tajā vai citā tiesību jautājumā, un to mēs varam atnest uz Latvijas tiesisko sistēmu. Un tā arī ir gan tā profesionalitātes celšana, gan arī starptautiskā atpazīstamība.

Tas bija tas, ko gribēju teikt, kam es vēlēšos pievērst uzmanību.

Citēšu jūs vēlreiz. Pēc ievēlēšanas teicāt: “Brīdī, kad Eiropā piedzīvojam uzbrukumu brīvībai, demokrātijai un tiesiskumam, ir svarīgi nodrošināt visaptverošu likuma varu.” Vai ar to domājāt Krievijas uzbrukumu Ukrainai, Polijas un Ungārijas politiķu uzbrukumus tiesu neatkarībai vai mūsu pašreizējo Saeimu, kura sodīja tiesnesi par vienu konkrētu lēmumu? Un kādai būtu jābūt atbildei uz šo precedentu?

Runājot tieši par precedentu – es nebūšu izvērsts savā atbildē uz šo aspektu, jo esmu piedalījies Tieslietu padomes sēdē, kurā šis jautājums tika apspriests. Tad, kad sākām apspriest šo jautājumu, raugoties atkal no Satversmes tiesas neatkarības un objektivitātes viedokļa, es saviem kolēģiem Tieslietu padomē norādīju, ka tā ir pareiza un atbilstoša rīcība no manas kā Satversmes tiesas pārstāvja Tieslietu padomē puses, ka šajā brīdī es nepiedalīšos šā jautājuma izskatīšanā, jo Tieslietu padomes priekšsēdētājs samērā skaidri bija devis saprast, ka viens no risinājumiem šajā gadījumā var būt, ka Tieslietu padome vērsīsies ar pieteikumu Satversmes tiesā, lai izvērtētu parlamenta pieņemtā lēmuma tiesiskumu.

Tāpēc, piedodiet, bet šis arī ir viens no tiem gadījumiem, kur, es teiktu, man ir jābūt uzmanīgam ar kaut kādiem izvērstiem komentāriem. Es vairāk neko šajā jautājumā nevarēšu komentēt.

Tieslietu padomes priekšsēdētājs vēl nav vērsies Satversmes tiesā ar pieteikumu, vai ne?

Nav vēl vērsies. Tas ir samērā komplicēts jautājums, vispirms ir jāizdiskutē. Es, kā teicu, no sanāksmes tajā brīdī atslēdzos. Kas tika diskutēts, nezinu. Kāds lēmums ir pieņemts, es nezinu. Bet katrā ziņā pieteikuma sagatavošana Satversmes tiesai prasa ievērojamu laiku, jo likumā izvirzītās prasības, kam jāatbilst iesniegtajam pieteikumam Satversmes tiesā, ir samērā augstas. Tas prasa rūpīgu darbu –  izsvērt, vai nepieciešamais juridiskais pamatojums ir pilnībā norādīts. Tā ka gaidīsim. Es teiktu – es gaidu.

Man bija iespēja nesen būt Francijā uz vienu no starptautiskām konferencēm un komunicēt arī ar ārvalstu kolēģiem, un mēs pieskārāmies arī šim jautājumam, kāda ir bijusi pieredze viņu valstīs. Esmu guvis vērtīgu informācija no tāda salīdzinošo tiesību viedokļa. Tā ka man savs viedoklis par šo jautājumu ir. Bet, kā es teicu, tas būs droši vien darīts zināms tad, kad, visticamāk, Tieslietu padome vērsīsies pie mums, un jau sprieduma formā visticamāk.

Es nezinu, varbūt būs pieņemts lēmums nevērsties. Ja tāds lēmums būs pieņemts, tad, visticamāk, mēs varēsim šo sarunu turpināt – tieši par šo jautājumu.

Saprotu tiesiskos argumentus, tomēr, manuprāt, viena lieta būtu jāprecizē. Pēc jūsu ievēlēšanas Nacionālās apvienības politiķis Jānis Iesalnieks priecājās, ka ievēlēts “vienīgais no tā laika ST tiesnešiem, kas nostājās pret ST iejaukšanos likumdevēja kompetencē bēdīgi slavenajā 2020. gada 12. novembra spriedumā” un “tas ir solis, lai atjaunotu ST autoritāti”. Pirmkārt, tā nav taisnība, ka jūs bijāt vienīgais, Sanitai Osipovai arī bija atsevišķais viedoklis šajā lietā. Kāpēc, jūsuprāt, šīs apvienības politiķi ir tik labvēlīgi pret jums, bet tik bargi pret Osipovu un uzskata viņu par “liberālu”, bet jūs par “konservatīvu”, kaut gan jums abiem bija līdzīgs viedoklis?

(Nopūšas) Nu, jūs man prasāt šobrīd atbildēt uz jautājumu par to, kāpēc šādi domā cits cilvēks.

Nē, piedodiet, tas nav viena cilvēka viedoklis. Runa ir par valdības koalīcijas partiju, kura pasludinājusi vienu tiesnesi par “liberālu”, tāpēc nepiemērotu amatam, otru – par “konservatīvu”, tāpēc piemērotu. Kā jums šķiet, kāpēc, ja konkrētajā lietā jums un Osipovai bija līdzīgs viedoklis? Un vai šāda tiesnešu ideoloģiska vērtēšana neapdraud tiesiskumu Latvijā?

Runājot par viedokļiem, es tomēr teiktu, ka mūsu viedoklis bija vienāds vai līdzīgs jautājumā, vai tiesvedība lietā būtu jāizbeidz. Tur mums domas pilnībā sakrita, bet manā atsevišķajā viedoklī bija vēl pateiktas vairākas lietas.

Piemēram?

Es biju norādījis, ka tik detalizētā jautājumā kā, vai Darba likumā pastāv tāda nepilnība, kuru mēs šobrīd varētu atrisināt ar tiesiskiem līdzekļiem, mans uzskats bija, ka nē, mēs nevaram atbildēt uz jautājumu, vai līdzīgs tēva atvaļinājums pienākas bērna mātes partnerei. Nē, tas ir likumdevēja jautājums, un es to pateicu tieši. Es pieļauju, ka manas kolēģes Sanitas Osipovas viedoklī tas nebija pateikts.

Secinājumu daļa abu jūsu atsevišķajos viedokļos ir ļoti līdzīga.

Kā es teicu, līdzīgi bija attiecībā uz to, ka nebija saskatāms aizskārums konkrētam pieteikuma iesniedzējam un bija pamats izbeigt tiesvedību. Tur mūsu domas sakrīt. Bet, kā es teicu, es attīstīju savu viedokli mazlietiņ plašāk, un bija papildus argumenti, tostarp par to, ka tik detalizētu jautājumu diezin vai vajadzēja atbildēt mūsu spriedumā. Manā uzskatā to vajadzēja risināt likumdevējam.

Un tāpēc likumdevējs uzskata jūs par konservatīvu, bet Osipovu par liberālu?

Jūs man prasāt par likumdevēju.

Jā, par likumdevēju, kas ar šādu argumentu neievēlēja Osipovu Augstākajā tiesā un apsveic jūsu ievēlēšanu par Satversmes tiesas priekšsēdētāju. Vai tā nav lemšana pēc ļoti šauriem politiskiem, nevis profesionalitātes un kvalifikācijas kritērijiem?

Bet, ziniet, lemšana par šauriem politiskiem kritērijiem… Parlamentam jau nebija lemšana par to, kurš būs Satversmes tiesas priekšsēdētājs. Lemšana par to bija septiņiem tiesnešiem.

Parlaments sodīja Osipovu par vienu konkrētu spriedumu un piekāra viņai “liberāles” birku.  Viena no valdības koalīcijas partijām apsveica jūs ar ievēlēšanu ST priekšsēdētāja amatā un priecājas, ka jūs atjaunošot Satversmes tiesas autoritāti.

Es labprāt! Es labprāt strādāšu pie tā, lai sabiedrība uzticētos, cik vien iespējams, Satversmes tiesai. Pie tā es noteikti strādāšu!

Jums ir iedota diezgan smaga ceļamaize – komplimenti no politiķiem, kuri ceļ godā Satversmes pārkāpēju Kārli Ulmani un lamā oponentus par sapujušiem liberāļiem.

Bet es gribu teikt, ka es, protams, sekoju, kas notiek Latvijā. Sekoju gan tam, kas ir politikā, gan ekonomiskiem procesiem, gan sociāliem procesiem. Bet, ziniet, es arī nevaru teikt, ka man ir tik dziļi jāizvērtē kaut kāds izteikums par mani un tagad ir jāpieskaņo sava uzvedība tam, kā es varētu, es nezinu, kaut kā saskanīgi rīkoties ar šiem izteikumiem. Es tā nedaru! 

Labi, tur ir bijuši tie izteikumi, labi, varbūt kāds cits, iespējams, ir izteicies par mani, kāpēc tāds viedoklis ir pieņemts. Un kas par to? Man ir savs darbs, man ir savs mandāts dots no tautas spriest tiesu, un es to daru. Man šobrīd ir uzticējuši pieci kolēģi vēlēšanās, vairākums man ir uzticējis vadīt tiesu, un man ar labāko sirdsapziņu šobrīd jāķeras pie tiem darbiem, lai pēc iespējas vairāk būtu sabiedrības uzticēšanās Satversmes tiesai. Un Latvijas valstij līdz ar to.

Starp citu, jūsu slavētājs Iesalnieks savulaik ir piesaucis acīmredzot viņa iecienīto Hitlera Mein Kampf. Vai tā ir satversmīga grāmata?

(Nopūšas) Kuram politiķim kādas grāmatas ir iecienītas, es nezinu. Lai katrs pats izvēlas, kādu literatūru lasa, kā viņš formē savus politiskos uzskatus, kā viņš formē savus argumentus politiskajās debatēs. Tie ir viņu jautājumi. Es atturēšos no šī jautājuma komentēšanas dziļāk. Nu, es tiešām nevaru visus jautājumus komentēt!

Iesalnieka partijas biedrs Kiršteins jau vismaz pāris gadu stāsta, ka Satversmes tiesas prestižu vairs nevarot glābt un tā būtu jālikvidē. Kā jūs varat atjaunot viņu skatījumā Satversmes tiesas autoritāti, ja tā esot vispār jālikvidē?

Nu, šādam uzskatam, ka Satversmes tiesa būtu jālikvidē, es atļaušos nepiekrist. Satversmes tiesa sevi ir parādījusi kā spēcīgu tiesiskās domas virzītāju Latvijā, kā stingru demokrātijas, tiesiskuma un visu to brīvību, kas Satversmē ir ietvertas, aizstāvi. Satversmes tiesas esība ir liela vērtība mūsu valstij, kas ir jāaizstāv. Ja kādam ir kādā brīdī kritisks viedoklis, es pieņemu to, lūdzu, jūs to varat teikt, mēs uzklausīsim, mēģināsim saprast, kāpēc tas tā ir. Kāpēc lai es iebilstu, ka kāds kritizē? Mums ir jābūt gataviem uzņemt kritiku, ne tiesa, ne tiesnesis nav imūns pret kritiku. Es tā to esmu uzskatījis.

Šī nav kritika tiesai par tās profesionalitāti vai spriedumu kvalitāti, šī ir kritika Satversmes tiesai par kritizētāju ieskatā ideoloģiski un politiski nepareizu nostāju. Vai jūs redzat, ka šis ir bīstams ceļš, pa kuru mēs varam nonākt turpat, kur Ungārija vai Polija?

Nu, man gribas teikt, ka tādus skarbus pārmetumus par to, kā tiesa pozicionējas ideoloģiski, būtu trīs reizes jāpārdomā, pirms publiski paust. Tas manā skatījumā nenāk par labu ne Satversmes tiesai, ne arī Latvijas valstij. Es vēlreiz teikšu, ka Satversmes tiesa ir devusi lielu ieguldījumu šo nozīmīgo vērtību stiprināšanai, un caur šo vērtību stiprināšanu mēs stiprinām Latvijas valsti. Ja mūs kāds mēģina padarīt par margināliem, tad principā caur to var notikt vēršanās pret Latvijas valsti.

Jūs cenšas padarīt nevis par margināliem, bet gan par politiski paklausīgiem. Ko jūs ieteiktu, lai nodrošinātu lielāku Satversmes tiesas un tiesu varas neatkarību no politiķiem?

Man godīgi jāsaka, ka ne reizi savā 23 gadu tiesneša karjeras laikā nekad neesmu izjutis, ka man būtu kaut kāds politisks spiediens – lūdzu, lemiet tādā vai citādā veidā. Es ļoti novērtēju šo mandātu, kas tiesnešiem tiek dots no Latvijas tautas caur parlamentu. Man liekas, ka tas ir nozīmīgs aspekts, es to augstu vērtēju. Es saprotu, ka šobrīd norisinās diskusija par to, ka, ja vienreiz Saeima ir lēmusi par tiesnesi, tad vairāk par tiesnesi nevajadzētu vēlāk lemt. Iespējams, tas ir viens no risinājumiem.

Valsts prezidents rosina diskutēt, vai Saeimai vispār jālemj par tiesnešiem. Vai, jūsuprāt, tas ir apspriežams risinājums?

Nē. Es labprāt izteiktu šeit piesardzīgi savu viedokli, formulējot to šādā veidā, ka es kā tiesnesis augstu novērtēju, ka man ir iedots no tautas mandāts. Man ir jālemj par cilvēku likteņiem, par valsts attīstību – šobrīd Satversmes tiesā pamatā šādi lēmumi ir. Man ir nepieciešams, ka man ir iedots tautas mandāts. Es, piemēram, nebūtu ar tādu iekšēju neatkarību, ka man ir tik spēcīgs mandāts dots īstenot likuma varu, īstenot tiesiskumu, un es to arī daru tikai tāpēc, ka man ir šāds mandāts. Ja man šāds mandāts būtu no Valsts prezidenta, kurš nav tautas vēlēts, es teiktu, mans mandāts no tautas attālinās, šī leģitimitātes ķēdīte paliek garāka. Un es teiktu, ka no valsts uzbūves viedokļa, no tā, kā funkcionē tiesu vara, uz kāda mandāta pamata, tas nebūtu labākais risinājums. Es teiktu, ka ir jāsaglabā šis tautas dotais mandāts.

Cita lieta ir, cik reizes ir jāiegūst šis mandāts. Par to mēs varētu runāt. Ļoti iespējams, tas ir veids, kā atrisināt, piemēram, šādu situāciju, kur tiesnesis ir droši lēmis tā, kā viņš uzskata, un tad beigās izrādās, ka kādam tas varbūt līdz galam nešķiet pareizi bijis. Un tad ir iespējamais lēmums, balstoties uz šādu izvērtējumu.

Vai viendzimuma pāriem jābūt tādām pašām tiesībām kā divu dzimumu pāriem?

Mēs savā spriedumā esam minējuši, ka laulības institūts ir ar savām tiesībām, un pāriem, kas nav noslēguši laulību, šis tiesību apjoms varētu būt arī atšķirīgs. Bet noteikta juridiska aizsardzība, kā tas spriedumā ir minēts, ir nodrošināma arī šādiem pāriem.

Vai esat iepazinies ar Tieslietu ministrijas sagatavoto Civilās savienības likuma projektu, ko Saeima sāks izskatīt nākamnedēļ? (Saeima pēc NA ierosinājuma  atlika likumprojekta izskatīšanu – red.) Vai tas izpilda Satversmes tiesas lēmumu?

Godīgi sakot, neesmu iepazinies. Es zinu, ka šāds likumprojekts ir sagatavots, un zinu, ka komisijās ir nolemts to virzīt. Tas ir šobrīd likumdevēja uzdevums – lūdzu, politiskās debatēs, viedokļu sadursmēs tieciet galā, kāds ir optimālākais risinājums, kas ir tas līdzsvars, kur ir laulības institūts, kā skatīsies uz šādām savienībām, kāds tiesību apjoms tur ir jānodrošina.

Vai Nacionālās apvienības ierosinājums definēt ģimenes jēdzienu Satversmē ir satversmīgs, proti, vai atbilsts Satversmes garam?

Nav izslēgts, ka kādi jēdzieni tiek definēti arī Satversmē. Es teiktu, ka labāk būtu izvairīties no tādu jēdzienu definējumu iekļaušanas Satversmē. Tāpēc ka mūsu Satversme ir rakstīta lakoniskā stilā, kas padodas interpretācijai, un tas ir Satversmes tiesnešu uzdevums, tas ir tiesību zinātnes uzdevums atklāt šādu jēdzienu tvērumu. Un tā ir arī, manuprāt, viena no veiksmes atslēgām, kāpēc mūsu Satversme pēc simts gadiem joprojām var būt aktuāla un atbilst mūsdienīgas sabiedrības vajadzībām.

Tāpēc, no šāda skatupunkta raugoties, es teiktu, nav aizliegts Satversmē kaut ko definēt, bet es to nedarītu.

Vai jūsu teiktais par uzbrukumiem brīvībai, demokrātijai, tiesiskumam Eiropā attiecās arī uz Polijas un Ungārijas politiķu uzbrukumiem tiesu varai?

Jā, jā. Jo, redziet, neatkarīga, objektīva tiesu vara ir priekšnoteikums, lai šādas vērtības kā tiesiskums un demokrātija pilnvērtīgi funkcionētu. Pretējā gadījumā tas ir ceļš uz to, ko mēs redzam, kas ir noticis ar mūsdienu Krieviju. Manuprāt, varbūt es kļūdos, bet, manuprāt, neatkarīgas, objektīvas tiesu varas neesība ir novedusi Krieviju tur, kur tā šobrīd atrodas. Ja būtu iespēja valdības, prezidenta, parlamenta lēmumus nodot objektīvā neatkarīgas tiesas kontrolē, es pieļauju, ka tās daudzās idejas, kas šobrīd to ir padarījušas par šādu valsti, nebūtu iespējamas. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi mums, tajā tiesiskajā telpā, kur mēs runājam par demokrātiju, tiesiskumu un brīvībām, nodrošināt neatkarīgu, objektīvu tiesu.

Kādas sekas būs Krievijas aiziešanai no Eiropas Padomes? Vai tikai tādas, ka Krievijas pilsoņi vairs nevarēs vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā?

Neesmu aizdomājies par šādu jautājumu. Jūsu uzdotais jautājums ir samērā precīzs un skaidrs, bet, nu, atļaujiet man tad mazliet savādāk atbildēt, kā mēs, Satversmes tiesa, esam reaģējuši uz šo situāciju. 

Mēs ne tikai esam izrādījuši atbalstu Ukrainas tautai ar šādu solidaritātes žestu, ka blakus Latvijas karogam ir uzvilkts mastā Ukrainas karogs, un dienas tumšajā laikā mūsu ēka ir izgaismota Ukrainas karoga krāsās, bet arī esam kopā ar Lietuvas un Igaunijas augstākajām tiesām sagatavojuši paziņojumu par to, ka mēs nosodām šādu Krievijas rīcību un aicinām izslēgt Krieviju no Eiropas Konstitucionālo tiesu konferences. Tā ir starptautiska institūcija, ko ir izveidojušas Eiropas valstis Eiropas, jāteic tā –  ģeogrāfiskajā telpā. Un mēs aicinājām izslēgt Krieviju no šīs institūcijas, sekojot tai domai, ka Krieviju mēģina izolēt no starptautiskās sabiedrības, lai saprot, ka šāda agresīva uzvedība ir kaut kas, kas 21. gadsimtā nav pieļaujams, nav iedomājams. Tāpēc mēs mēģinām savas kompetences ietvaros kaut kādas darbības veikt, lai arī sekmētu to, ka tām tiesu varas institūcijām, kurām bija jāpilda savi uzdevumi, bet tās to nedarīja, nav vietas tādā institūcijā, kur patiesi iestājas par šīm vērtībām, par ko mēs runājam. 

Un tas atbilst tam vektoram Krieviju vienkārši izolēt. Lai pati Krievijas sabiedrība – mēs ceram, ka vienā brīdī notiks tas lūzuma punkts, ka pati sabiedrība sapratīs, ka – visi no mums atsakās, normālā, demokrātiskā, tiesiskā pasaule mūs izolē! Un tur vienā brīdī sabiedrības locekļiem vajadzētu notikt lūzumam, ka – nu, tā mēs nedrīkstam dzīvot, kur tad mūsu valsts nonāks. 

Ja cilvēkiem ir rūpe un atbildība par savu valsti, tad viņi nevarēs noslēpt, pat ja pilsonis šobrīd varbūt ieņem tādu kā neitrālu pozīciju tāpēc, ka propagandas kanāli viņam stāsta par to, kā notiek, un viņš to savus secinājumus izdara atbilstoši tai informācijai. Bet tik un tā jau to visu nevarēs noslēpt, to Krievijas izolāciju. Es tā domāju.

Un tā varbūt būtu mana atbilde uz jautājumu, kādas sekas būs Krievijas izslēgšanai no Eiropas Padomes.

Viņi gan paguva paši izstāties dažas stundas pirms izslēgšanas.

Jā, tas šodien bija ziņās. Neesmu padomājis par to, kā vēl tas varētu ietekmēt starptautiskos, globālos procesus. Tas, protams, ietekmēs arī pašas Krievijas iedzīvotājus. Mēs varam redzēt, ka pat pie tik represīvas politikas un tiesībsargājošo iestāžu darbības daļa no Krievijas iedzīvotājiem drosmīgi iziet un protestē. Bet tā ir maza daļa, ļoti maza daļa, vismaz no tā, ko es varu redzēt plašsaziņas līdzekļos par tām aktivitātēm, kas notiek Krievijā.

Eiropas Komisija apsver iespēju iesaldēt Polijai un Ungārijai paredzētos struktūrfondu līdzekļus par likuma varas neievērošanu. Dzirdam skaļus iebildumus, ka Polija palīdzot Ukrainai, uzņemot bēgļus. Vai tiesiskums nav svarīgs, ja tā neievērotājs palīdz agresijas upurim?

Tiesiskums ir svarīgs ikvienā brīdī. Bet kur te būtu pretruna ar palīdzēšanu tiem cilvēkiem, kuri bēg no kara šausmām?

Jautājums ir par sašutumu, kā mēs drīkstot prasīt Polijai ievērot tiesiskumu, ja tā palīdz bēgļiem.

Tas viens otru neizslēdz, un palīdzēt cilvēkiem, kuri bēg no kara briesmām, ir valsts uzņemtas saistības. Ikvienas demokrātiskas, tiesiskas valsts pienākums ir uzņemt personas, kuras bēg no kara, un sniegt tām patvērumu. Polija un mēs esam Eiropas Savienībā, un mums ir Eiropas Savienības ietvaros savi normatīvie akti, pēc kuriem mēs risinām šos jautājumus par bēgļu uzņemšanu.

Un tad es atgriežos pie jūsu jautājuma, kā var uzlikt noteiktas sankcijas, ja viena no tām valstīm uzņem Ukrainas cilvēkus, kas bēg no kara.

Es teiktu – viena lieta ir jūsu saistības pret cilvēkiem, kuri bēg no kara. Jums šīs saistības ir jāpilda atbilstoši starptautiskajiem līgumiem. Cita lieta – jums ir jānes atbildība par kaut kādu prettiesisku rīcību, kuru ir konstatējusi Eiropas Savienības Tiesa, izvērtējot to vai citu lietu.

Tās lietas ir nodalāmas. Es tā uz to skatītos.

Bet Polija un Ungārija uzskata, ka tām esot “suverēnas tiesības” iecelt tiesnešus pēc partijas piederības, un jūs slavējusī NA tam piekrīt un to atbalsta.

Bet, ziniet, mums šobrīd tā situācija ir vienkāršāka. Tāpēc ka ir Eiropas Savienības Tiesas pieņemts nolēmums, un visi šie argumenti ir izvērtēti. Un es varu teikt, ka man kā juristam, ja reiz runājam par tiesiskumu, ikvienā no manām intervijām ir jāsaka, ka nevaram mēs pieļaut tādu situāciju, ka kāds varētu pateikt, ka nepildīs Satversmes tiesas spriedumu. Tātad, raugoties uz Eiropas Savienības Tiesas nolēmumu, arī saku, ka, lūk, ir spēkā stājies tiesas nolēmums, un tiesiskuma standarts man prasa to ievērot, ņemt vērā, respektēt. Šeit ir tas pats. Es varu droši atbildēt, ka jūs varat izvirzīt dažādus argumentus, mēs par tiem varam runāt, bet, ja jūs sakāt, ka esat tiesiska valsts un esat respektējuši, ka Eiropas Savienībā izveidojam Eiropas Savienības Tiesu, tad respektējiet Eiropas Savienības Tiesas pieņemto nolēmumu. Tik vienkārši.

Kā šo konfliktu var atrisināt? Vai Eiropas Savienības fondu iesaldēšana būs risinājums, vai varbūt jāsāk izslēgšanas procedūra?

Es teiktu, ka ar izslēgšanu nevajadzētu steigties. Bet, kā mēs to redzam, finansiālas sankcijas ir samērā iedarbīgs līdzeklis. Ņemam, kādu līmeni gribam – nacionālo līmeni vai divu privātpersonu tiesiskās attiecības, vai starpvalstu attiecības, vai arī valsts un starptautiskas institūcijas attiecības – tikko parādās finansiālas sankcijas, tās ir iedarbīgs līdzeklis. Bet šajā ģeopolitiskajā situācijā runāt par kādas valsts izslēgšanu no Eiropas Savienības pēc Brexit, manuprāt, ir nepareizs solis.

Par dažām konkrētām lietām. 2018. gadā Tieslietu padomes veidota komisija vērtēja maksātnespējas procesu un atklāja būtiskus pārkāpumus 12 no 44 vērtētajiem gadījumiem. Vai, jūsuprāt, stāvoklis tiesu sistēmā kopš tā laika ir uzlabojies?

Jā, ir uzlabojies. Mēs esam pievērsuši uzmanību tam, kāda ir kvalifikācijas kolēģijas nozīme un loma tiesu sistēmas stiprināšanā.

Šī komisija, kā jau jūs minējāt, vērtēja atsevišķu tiesnešu veikumu no 2008. līdz 2014. gadam. Redzat, tie izdarītie secinājumi, ka vairākās lietās šī izveidotā komisija nespēja izprast, kāpēc ir šāda argumentācija, un tad varētu risināt jautājumu, ka ir vai nav pieļauts disciplinārpārkāpums, izskatot šīs lietas, – to vairs nebija iespējams paveikt. Jo juridiski ir iestājies disciplināratbildības noilgums, disciplinārlietu ierosināt nevar, un, ja kāds tomēr ierosinātu, tā būtu jāizbeidz.

Bet tomēr paliek šis jautājums, ka tiesneša sniegums visā viņa karjeras laikā varētu tikt vērtēts. Bet kur? Tiesnešu kvalifikācijas kolēģijā! Un to mēs esam aktualizējuši, un šobrīd ir noticis darbs arī pie tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas reglamenta grozīšanas, lai noteiktu skaidrus spēles noteikumus gan tiesnešiem, gan pašai kvalifikācijas kolēģijai. Tiesneši saprot, ka principā ikviens nolēmums var tikt vērtēts šajā kolēģijā, un tiesnesim būs jāatbild par to, kāpēc šāds nolēmums ir.

Jo paskatāmies – no vienas puses, sabiedrība nevar prasīt no tiesneša atbildību par pieņemto nolēmumu, tiesnesim šeit ir tiesas neatkarības garantija, un viņš savus pienākumus pilda nevis pret kādu noteiktu sabiedrības grupu, bet gan tādēļ, lai nodrošinātu tiesiskumu valstī. Tāpēc ir šī neatkarības garantija. Taču neatkarība nenozīmē visatļautību. Un kas ir tie instrumenti, kā mēs varam ietekmēt to, ka kāds, kuram ir piešķirta tik liela vara, darbojas, iespējams, nekontrolēti? Tā nedrīkst būt demokrātiskā, tiesiskā valstī, un tas, ko mēs paši esam konstatējuši, ir, ka ļoti svarīga nozīme ir tieši tiesnešu kvalifikācijas kolēģijai, kura ir tā neatkarīgā institūcija, tostarp pašu tiesnešu ievēlēta – vairāki tiesneši tiek ievēlēti tiesnešu konferencē. Mūsu suverēns, ja tā drīkstētu teikt, ievēl savus pārstāvjus, mazo parlamentu, kuram ir dota šāda kompetence vērtēt tiesnešu sniegumu. Un viņi var koleģiāli nonākt pie secinājuma, ka, piedodiet, tiesneša sniegums ir tāds, kurš neatbilst tiesneša standartam. Un tad var būt pieņemts lēmums – mēs jūsu sniegumu vērtējam ar negatīvu atzīmi. Tiesnesim tiek dots laiks, lai savas profesionālās kvalifikācijas pilnveidotu, un tad ir atkārtota vērtēšana. Un jau ir vairāki gadījumi bijuši, kad tiesneši to nav izturējuši, un viņiem nākas atstāt savu amatu.

Un tas ir pareizs veids, kādā demokrātiskā, tiesiskā valstī mēs varam ietekmēt tiesnešu korpusa kvalitāti tiesiskā veidā, nevis politiķiem vēršoties ar asiem kritiskiem izteikumiem par kādu tiesnesi, jo tas atkal ir šāviens pašiem sev kājā – mēs paši, vēršoties pret tiesu varu, vēršamies pret Latvijas Republiku.

Varbūt dažreiz tieši tāds ir mērķis?

Ja tāds ir mērķis, tad vajadzētu cilvēkiem to saprast un pateikt, ka šādus pārstāvjus diezin vai mēs citā reizē atbalstīsim.

Minējāt tiesnešu kvalifikāciju. Bet vai tiesu sistēma pievērš gana lielu uzmanību tādai kvalitātei kā tiesnešu godīgums?

Nu, es teiktu, ka pievērš gan. Un es teiktu, ka tas ir ne tikai tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas jautājums, tas ir arī ikviena kolēģa jautājums, katra tiesneša godaprāta jautājums – ja ir informācija par to, ka notiek negodīgas lietas blakus kabinetā vai saistībā ar izskatāmajām lietām, kur kolēģija izskata lietas koleģiāli, nu, es domāju, vajadzētu būt atbilstošai reakcijai. Tas būtu viens. 

Un otrs, es teiktu, arī tiesībaizsardzības iestādēm ir jābūt modrām attiecībā uz to, kādu informāciju saņem par tiesu darbību, un ir jābūt noteiktām efektīvām metodēm, kā tās pārbaudīt. Un, ja ir informācijas apstiprināšanās, lūdzu, procesuālā kārtībā tas ir jānostiprina un jānoved līdz galam. Tādi gadījumi ir bijuši. Paldies Dievam, ka tie ir ārkārtīgi reti.

Par dažām aktuālām lietām. Pagājušonedēļ Satversmes tiesa nosprieda, ka Satversmei neatbilst regulējums par lielo tirdzniecības centru darbības ierobežojumiem Covid-19 pandēmijas laikā. Vai likumdevējam šajā gadījuma kaut kas jādara, lai novērstu nepilnības likumos, vai arī vienkārši vairs nav spēkā MK attiecīgās normas un tirgotāji var pieteikt kompensāciju prasības?

Nē, [likumdevējam] nav jādara. Mēs vērtējām regulējumu, kurš bija spēkā un ļoti īsu brīdi, un ar atšķirīgu argumentāciju pret atšķirīgiem pieteikuma iesniedzējiem mēs esam konstatējuši, ka šis regulējums ir neatbilstošs Satversmei. Un šim spriedumam tiesiskās sekas ir noteiktas ar atpakaļvērstu spēku. Tas nozīmē, ka tas tiesiskais pamats, kas bija tajā laikā kā viņu komerciālās darbības ierobežojums, ir atcelts kā spēkā neesošs attiecībā uz viņiem jau no tā brīža. Tātad viņiem šāds mūsu nolēmums dod pamatu teikt, ka – mēs prasām, lai noteikts kaitējums mums tiek atlīdzināts.

Šomēnes laikam gaidāms spriedums par vienu no Lemberga sūdzībām. Par ko tā ir, un cik viņam to vispār bija?

Šobrīd attiecībā uz Aivaru Lembergu tiek izskatītas divas lietas. Es varu ieskicēt, kuras tās ir.

Pirmā lieta ir par pašvaldības domes vēlēšanām, ja pret personu ir piemērots drošības līdzeklis apcietinājums. Ja atrodas apcietinājumā un ieslodzījuma vietā Rīgā, bet vēlēšanu sarakstos ir noteiktā pašvaldība, kas nav Rīga, tad šādai personai atbilstoši normatīvajiem aktiem nav iespējams nobalsot pašvaldības vēlēšanās. Tāds ir regulējums, un šis regulējums šobrīd ir nodots Satversmes tiesas vērtēšanā. Šobrīd mēs skatām lietu, drīz, es teiktu, pēc divām nedēļām būs nolēmums un varēsiet izlasīt tiesas argumentāciju, vai tiesa uzskata, vai šāds regulējums ir atbilstošs vai nav atbilstoši Satversmei. To redzēsiet.

Otra lieta, kurā pieteikuma iesniedzējs ir Aivars Lembergs, attiecas uz kriminālprocesa regulējumu, kas noteic apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu. Proti, ir vispārīgais noteikums, ka apelācijas sūdzību krimināllietā var iesniegt desmit dienās pēc tam, kad ir pieejams motivētais tiesas nolēmums, apjomīgās un sarežģītās lietās var tikt piešķirtas papildu desmit dienas. Tātad šādās apjomīgās un sarežģītās lietās apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš ir divdesmit dienas.

Pieteikuma iesniedzējs ir apstrīdējis šo regulējumu kriminālprocesā, argumentējot, ka tas nav pietiekams, lai efektīvi īstenotu tiesības uz tiesas nolēmuma pārsūdzību. Tas ir Satversmes tiesas šīs lietas izskatīšanas priekšmets. Arī apmēram pēc mēneša mēs zināsim iznākumu Satversmes tiesā šajā lietā.

Kādiem gaidāmajiem ST spriedumiem, jūsuprāt, būs pievērsta sabiedrības pastiprināta uzmanība vai jūs vēlētos pievērst sabiedrības uzmanību?

Labs jautājums. Tātad, manuprāt, liela uzmanība noteikti būs pievērsta spriedumam, kurā mēs izvērtēsim tās tiesību normas, kas noteic, ka noziedzīgi iegūtie līdzekļi tiek konfiscēti valsts labā. Pieteikuma iesniedzēji ir kredītiestāde un viens no maksātnespējīgās kredītiestādes kreditoriem. Šīs divas personas ir apstrīdējušas Satversmes tiesā regulējumu, uz kura pamata tiesību aizsardzības iestādes pieņēma lēmumu, ka noteikti naudas līdzekļi, kas bija noguldīti kādā no bankas kontiem, atzīti par noziedzīgi iegūtiem un konfiscēti valsts labā. Šo lietu, starp citu, Satversmes tiesa izskatīs mutvārdu procesā. Mēs vakardien pieņēmām lēmumu, ka pirmā tiesas sēde notiks 31. martā.

Kāpēc tieši šī lieta būs tik svarīga?

Šī lieta būs svarīga no tāda skatupunkta, lai mēs saprastu, kāds ir šīs naudas statuss. Tas ir saistīts ar tautsaimniecību, tas ir saistīts ar banku darbību, un banku darbība ir nozīmīgs faktors tautsaimniecības attīstībai.

Un mēs saņemam dažādus viedokļus no pieaicinātajām personām. Vieni teic, ka šī nauda, ko persona – vienalga, vai fiziska vai juridiska – nogulda kredītiestādē, ar to brīdi, kad ir noslēgts noguldījuma līgums, kļūst par bankas īpašumu, un, līdzko tas ir bankas īpašums, to aizsargā tiesības uz īpašumu, kas ir viena no Satversmes normām. Kā valsts šādu īpašumu var konfiscēt?

Bankām tas būs ārkārtīgi nozīmīgi, kāda ietekme būs tiem tiesību aizsardzības iestāžu lēmumiem, ar kuriem noteikti naudas līdzekļi, kas ir tās kontā un kas ir tās darba instruments – jo viņi jau naudas līdzekļus netur vienā kastītē, tie iet apritē un nes augļus – ļoti dažādi ir šie finanšu instrumenti.

Un tas būs ārkārtīgi nozīmīgs nolēmums gan banku darbībai, gan arī tam, kādai ir jābūt attieksmei pret naudas līdzekļiem, kas ir noziedzīgi iegūti. Un te ir jāveic dziļš izvērtējums. Tā ka to mēs veiksim, mēs esam pieaicinājuši dažādus speciālistus no dažādām jomām, mēģināsim to visu bildi likt lielā mozaīkā un saprast, kā tas sistēmiski strādā.

Tā viena lieta. Otra lieta, kurai, manuprāt, noteikti vajadzētu raisīt sabiedrības uzmanību, ir par attālinātām mācībām pēc ārkārtējās situācijas beigām.

Bija brīdis, kad ārkārtējā situācija beidzās un pēc tam atkal tika izsludināta, bet palika spēkā regulējums par to, ka mācības izglītības iestādēs norisinās attālināti. Skolēnu vecāki iesniedza vairākus pieteikumus Satversmes tiesā, mēs ierosinājām lietu,un šajā lietā arī apmēram pēc pusotra, diviem mēnešiem būs spriedums, kur šis aspekts tiks izvērtēts. Un, man šķiet, tas ir ārkārtīgi nozīmīgs jautājums visai sabiedrībai, kā attālinātas apmācības metode kā tāda ietekmē izglītības kvalitāti un kas ir tie priekšnoteikumi, kad valsts varētu noteikt, ka izglītības procesam skolās ir jānorit attālināti, nevis klātienē.

Un, ja es vēl varu teikt par trešo lietu, kas ir vēl no citas jomas, tad man šķiet, ka nozīmīga  būs lieta, kurā pieteikuma iesniedzējs ir pašvaldības līmeņa politiska organizācija, kura norāda uz atšķirīgu attieksmi attiecībā uz to, kā valsts finansē politiskās organizācijas, ja tās ir valstiskā līmenī vai pašvaldības līmenī. Kāpēc politiskajām partijām, kas piedalās Saeimas vēlēšanās, tiek piešķirts finansējums un pašvaldībās netiek piešķirts finansējums. Man šķiet, ka šī lieta attiecas uz demokrātijas principu kā tādu, kā demokrātija funkcionē mūsu valstī. Labi, viena lieta ir Saeimas līmenī, cita lieta ir katras pašvaldības līmenī. Bet arī tur jautājums ir par tādu politisko spēku darbību, kas ir pēc iespējas mazāk ietekmēti no dažādiem finansiāliem avotiem.

Vai Satversmes tiesā jau ir sūdzības par Krievijas televīzijas kanālu slēgšanu?

Līdz šim neesmu saņēmis. Neesmu saņēmis, jo es redzu pirmais pieteikumus, kas tiek saņemti. Līdz šim nav.

Vakar mēs uzzinājām, ka NEPLP ne tikai slēdz Krievijas televīzijas propagandas kanālus, bet bloķēja arī 71 interneta vietni un sola bloķēt vēl. Vai tas nesāk izskatīties jau pēc cenzūras?

Mans iekšējais cenzs saka – ārkārtīgi uzmanīgi ar šādu jautājumu. Jo, kā jūs pareizi teicāt – vai esat Satversmes tiesā saņēmuši pieteikumus no tiem, kuru darbība ar šiem lēmumiem ir ierobežota? Iespējams, tas ir tikai laika jautājums – varbūt jau rīt, varbūt parīt.

Bet tas, ko es varētu atbildēt par šādu informācijas resursu slēgšanu – es teiktu, ka mums ir jāpaskatās, kas tad ir no vienas puses un kas ir no otras puses. No vienas puses, mēs aizsargājam savu informatīvo telpu no kaut kā, ko acīmredzot lēmuma pieņēmējs uzskata par pirmām kārtām neobjektīvu, otrām kārtām – ar kaitniecisku ietekmi attiecībā uz Latvijas suverēnu. Jo kā tad mūsu demokrātijas process veidojas, tas, kas mūsu suverēnā, katrā no mums – man, jums un ikvienam – ir mūsu galvās, kā mēs domājam par šiem sabiedrībā notiekošajiem procesiem? Kāda informācija mums ir, mēs uz tās pamata izdarām secinājumus. Un tas ir leģitīms mērķis – aizsargāt valsts demokrātisko iekārtu, sabiedrības drošību. Un, balstoties uz šādiem leģitīmiem mērķiem, mēs varam samērīgi, es gribu uzsvērt, un tas ir tiesas uzdevums, bet visupirms es teiktu lēmumu pieņēmēja uzdevums izvērtēt samērīgumu un pieņemt atbilstošu lēmumu. Pēc tam, kad šāds normatīvais akts ir pieņemts, tas jau tālāk varētu būt Satversmes tiesas izvērtējums.

Bet šeit man jāsaka, ka šis jau nav normatīvais akts.

NEPLP priekšsēdētājs Ivars Āboliņš atsaucas uz grozījumiem Elektronisko sakaru likumā, kuri piešķīra viņa padomei šādas tiesības.

Jā, tātad viņi ir piemērojuši normatīvo aktu, ir pieņēmuši administratīvo aktu, ar kuru ierobežo noteiktus informācijas resursus. Tas, man šķiet, ir nevis Satversmes tiesas kompetencē, bet gan administratīvo tiesu kompetences jautājums.

Jūs uzsvērāt samērīgumu. Vai jums izskatās samērīgi vienā dienā bloķēt 71 interneta lapu tāpēc, ka tā apdraudot valsts drošību, bet rezultātā es vairs nevaru piekļūt, piemēram, Krievijas valdības politikas dokumentiem, lai vērtētu, kā Krievija apdraud mūsu drošību?

Tas, lūk, ir jautājums par samērīgumu. Mums, valstij, kompetentiem valsts orgāniem, parlamentam ir tiesības pieņemt ārēju normatīvo aktu, ar kuru tā aizsargā tās demokrātiju. Un tas mums ir jādara, kad demokrātija tiek apdraudēta. Mēs savās konferencēs esam runājuši par šo pašaizsargājošās demokrātijas konceptu, kas ir ietverts mūsu Satversmē. Mūsu tiesību sistēmai ir jāparedz instrumenti, kā aizsargāt mūsu suverēnu, kā aizsargāt mūsu demokrātiju. 

Bet es saku vēlreiz – ārkārtīgi svarīgi ir izvērtēt samērīgumu. Un tas, ko jūs sakāt –  kādiem nolūkiem jums šī informācija ir vajadzīga – žurnālistikas nolūkiem, lai, iespējams, šo informāciju izvērtētu un parādītu tās absurdumu, iespējams, nepareizību vai kaitniecisko darbību.

Šāda iespēja ir svarīga ne tikai žurnālistiem. Kāpēc gan jebkurš pilsonis pats nevarētu izvērtēt šo dokumentu absurdumu?

Es varbūt noreaģēju vairāk uz jūsu teikto, ka nevarējāt atvērt, lai izvērtētu. Te vajadzētu būt šiem aspektiem izvērtētiem – kā žurnālists spēj šādos apstākļos nodrošināt sabiedrībai kvalitatīvu, izanalizētu informāciju.

Liekas, ka citi standarti būtu, ja turpinām šo sarunu un skatāmies uz ikvienu pilsoni. Tad jau pazustu jēga šādam ierobežojumam.

Teicāt, ka tas ir administratīvo tiesu jautājums. Taču tiesības brīvi iegūt informāciju ir garantētas Satversmē. Viena lieta ir atņemt licenci propagandas televīzijas kanāliem, pavisam kas cits ir aizliegt valsts iestāžu un ziņu organizāciju lapas internetā. Vai šajā gadījumā tas neierobežo manas pilsoņa, nevis tikai žurnālista tiesības?

Šis lēmums manā skatījumā, pirmšķietami liekas kā administratīvais akts. To ikviens, kurš uzskata, ka tas aizskar viņa tiesības, tostarp tiesības iegūt informāciju, var pārsūdzēt, lai tiesas par šo izsakās, dod savu vērtējumu. Ļoti iespējams, tur varētu būt kaut kāds detalizētāks vērtējums. Es negribu steigties ar secinājumiem, bet parasti, kad tiesas izvērtē, tās izvērtē ļoti detalizēti, un var redzēt, ka varbūt ir kaut kas, kas ir pārmērīgi noteikts, ierobežojums pārmērīgi noteikts. Un tad kaut kādā daļā tiesa var teikt, ka šis pieņemtais administratīvais akts ir atceļams. Bet es to šobrīd nevaru pateikt –  ne es esmu vērtējis šo lēmumu, ne man šāda kompetence. Šobrīd, šajā sarunā es varu tikai izstāstīt to domas gaitu, kā tiesa varētu raudzīties uz to, ka ar vienu lēmumu ir vienkārši slēgts 71 informācijas resurss.