Mazs akmens, kas izkustināja lavīnu

Viņas koordinē bēgļu ierašanos, atrod mājvietas, piemeklē mentorus, palīdz sakārtot dokumentus, atrast apģērbu un higiēnas preces. Vārdu sakot, nav nekā, ko Saldū nevarētu paveikt Kristīne Lieldaudziete un Raina Boguža

Kad ierodamies Saldū pie Kristīnes, viņa Ir komandu ielaiž savās mājās, bet pati aizbrauc pakaļ Svetlanai Ivaščenko (37) un viņas dēlam Ivanam (8) no Ukrainas. Viņi pirms deviņām dienām ieradās Latvijā un savas pagaidu mājas atraduši pie kādas ģimenes Saldū.

Svetlana ierodas viena — Ivans nav noskaņots sarunām. Svetlana ir trausla, neliela auguma sieviete ar zilganzaļām acīm, kurās manāma piesardzība. Šurp kopā ar mazo Ivanu atbēgusi ko Kijivas, bet vispār Svetlanas ģimene nāk no Doneckas. Tur dzimusi, augusi, gājusi skolā un iekārtojusi savu dzīvi. Viss mainījies, kad 2014. gada aprīlī pilsētā sākās Krievijas atbalstīta separātistu militārā ofensīva un vēlāk tika pasludinātas Doneckas un Luhanskas «tautas republikas». Vienā brīdī dzīve Ukrainā pārvērtās par dzīvi Krievijā.

«Līdz tam dzīvojām normālu, mierīgu dzīvi. Bijām izveidojuši savu nelielu tūrisma aģentūru,» atceras Svetlana. Pēc militārā uzbrukuma pilsētā viss mainījies — vide kļuva prokrieviska, pēkšņi grivnas nomainīja rubļi, cilvēkus aicināja saņemt jaunas pases. Tiem, kas strādāja valsts iestādēs, to nācās darīt piespiedu kārtā. Gandrīz visi veikali, iestādes, tajā skaitā bankas un pasts, bija slēgtas. Neviens nekur nebrauca, jo no pilsētas laukā varēja tikt tikai caur kontrolpunktiem, iebraucot Krievijas teritorijā. «Dzīvojām Doneckas centrā, mūsu dzīve bija salīdzinoši mierīga, bet pilsētas nomalēs ik pa laikam atskanēja šāvieni,» atceras Svetlana.

Lēmumu pamest Donecku Sveta pieņēma jau tad, kad Ivans vēl bija mazs. Zēnam ir iedzimta sirdskaite, tāpēc otrajā dienā pēc dzimšanas viņam veica sirds operāciju. Tobrīd Doneckā vēl bija pieejami augsti kvalificēti ārsti un nepieciešamais medicīniskais aprīkojums. Taču, mainoties varai, lielākā daļa mediķu no pilsētas aizbrauca.