Nesen redzēju īsu video, kas labi apkopoja manas sajūtas. Tas bija par psiholoģisko nogurumu, ko šobrīd — trīs nedēļas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā — sāk piedzīvot miljoni cilvēku. Gan cīnītāji frontē, gan aviācijas sirēnu nokausētie pilsētnieki, gan bēgļi, gan daudzi labas gribas cilvēki visā pasaulē, kas atbalsta ukraiņu cīņu pret okupantiem, par brīvību. Video bija uzfilmējis Oleksijs Arestovičs no Ukrainas prezidenta komandas, kurš kopš kara sākuma informē medijus par situāciju frontē, bet iepriekš daudzus gadus vadījis psiholoģiskos treniņus, organizējis atbalstu arī Donbasa karotājiem.
Arestovičs skaidroja, ka noguruma fāze ir dabiska un neizbēgama. Un ieteica, ko darīt. Jūs varat uzmeklēt šo video jūtūbā, es izcelšu tikai vienu ieteikumu — turpināt ticēt labajam cilvēkos. Jo vissvarīgākā cīņa norit katra prātā, tā ir pastāvīga izvēle starp pozitīvu vai negatīvu situācijas redzējumu, un katru reizi, kad mēs izdarām izvēli par labu baltam, nevis melnam scenārijam, mēs jau esam izcīnījuši būtisku uzvaru.
Tas nav viegli. Ir smagi aptvert, ka pilsētas ielās krājas līķu kaudzes un masu kapos jāaprok mierīgi civiliedzīvotāji, kurus aukstasinīgi slepkavo mūsu kaimiņvalsts Krievijas kara mašīna. Mariupolē. Eiropā. Tagad. Raķešu triecieni pa Kijivu. Kodolspēkstaciju sagrābšana. Vājprāts.
Taču nevaram padoties nogurumam, ir jādara vairāk. Valstīm — stiprinot Ukrainas aizsargspējas un pārlaužot Putina režīma ekonomisko mugurkaulu. Cilvēkiem — atbalstot ukraiņu cīņu tā, kā katrs vislabāk spēj. Šajā žurnālā atradīsit vairākus stāstus par pašaizliedzīgiem latviešiem, kuri dara.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.