Šādu nosaukumu rosīgā Preiļu fotogrāfa Igora Pliča fotogrāfiju albumam savulaik izdomāja draugs, režisors Jānis Streičs. Tagad fotomeistara mīlestība pret savu profesiju materializējusies grāmatā par 344 kolēģiem. Latgale ir vienīgais Latvijas novads, par kuru iznācis šāds enciklopēdisks vākums
Vecu lietu slimības blaknes. Mana sieva ir daktere, viņa teica — šai slimībai zāļu neesot. Arī mākslas zinātniece Ingrīda Burāne, kad apskatījās, tā mazliet indīgi paziņoja: «Pliča kungs, vajag kaut ko vienu,» Igors Pličs (68) pašironiski nosmej. «N-tās kolekcijas! To sauc arī par Pļuškina sindromu. Pļuškins ir tas, kas kaut ko ierauga un velk pie sevis. Šajā ēkā ir 700 kvadrātmetru un nav nevienas istabas, kur nebūtu kaut kas ar senlietām saistīts. Un par katru lietu ir stāsts.»
Esmu atbraukusi runāt par Preiļu fotogrāfa fundamentālo grāmatu Latgales fotogrāfi laika ritumā XIX—XXI gadsimtā, kas viņam un fotovēsturniekam Pēterim Korsakam atnesa Boņuka balvas nomināciju. Taču nonāku kokgriezumiem rotātā, skaistā mājā iekārtotā privātmuzejā.
Interneta meklētāji un izkārtne vēl ziņo, ka augšstāvā vajadzētu atrasties viesu namam Pie Pliča. Tas ir ciet, tāpat kā fotosalons ēkas apakšstāvā. Ciemiņiem paredzētās istabiņas ieņēmusi izcilā aktu fotogrāfa, latgalieša Jāņa Gleizda piemiņas ekspozīcija. Viņa apbalvojumi, brilles, mazs krucifiksiņš no Gleizda dzimto māju ceļmalas krusta Vecgailumos. Pat burtnīciņa ar Gleizda skaisto rokrakstu, pirms meistars nelaimes gadījumā zaudēja roku plaukstas un tālāk spēja strādāt tikai ar ķirurģiski saglābtiem stumbenīšiem.
Citā telpā — fotovēstures relikviju vākums. Tā centrā 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma Krustpils fotogrāfa Jāņa Zālīša lietas, ko saglabājusi viņa mazmeita. Ne tikai cara laika ķimikālijas, bet pat uzņēmējdarbības dokumentācija. Piemēram, Vitebskas gubernatora atļauja fotografēt ārpus salona. «Autohroms — pozitīvs uz stikliņa, ferotipi,» saimnieks sniedz īso kursu fototehnoloģiju attīstībā. «Dagerotipu izstādei aizņēmās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs. Latvijā tādi saglabājušies tikai 17.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.