Vēstures pārrakstīšana • IR.lv

Vēstures pārrakstīšana

Zenta Dzividzinska. Laime. Māksliniece Laima Eglīte. 1968. Sudraba želatīna kopija. LNMM
Evita Goze

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jaunā pastāvīgā ekspozīcija 12 fotogrāfi / 125 fotogrāfijas / 10 sērijas sniedz īsu ieskatu izcilu Latvijas fotogrāfu radošajā darbībā, aptverot laiku no pagājušā gadsimta 60. gadiem līdz 90. gadu sākumam

Sešdesmitie gadi Latvijas fotogrāfijā bija entuziasma un pacēluma laiks, uzsver izstādes kuratore Elita Ansone. «Pasaulē veidojās fotoklubu tīkls, kurus organizēja un vadīja fotogrāfi, kas vēlējās attīstīt fotogrāfiju kā autonomu mākslas formu. Pēc šādiem principiem 1962. gadā Latvijā tika dibināts Rīgas Fotoklubs, un liela daļa 60.—70. gadu fotogrāfu bija šīs apvienības biedri,» stāsta Ansone. Padomju mākslā fotogrāfija netika institucionalizēta, bet gan atstāta amatieru ziņā. Līdz ar to fotomākslu tik bargi necenzēja, tā nebija ideoloģiski nospiesta kā tēlotājmāksla. Sūtot darbus uz starptautiskām skatēm, veidojot kontaktus ar citu zemju kolēģiem un mainoties ar fotogrāfijām, Latvijas fotogrāfi 60. gados sāka iekļauties starptautiskajā ideju un stilistikas tendenču apritē.

Neizskaistināta dzīve

Tiesa, raugoties no šodienas pozīcijām, par vērtīgākiem nereti atzīst darbus, kuri padomju laikā uzmanību neizpelnījās. Viena no visplašāk pārstāvētajiem autoriem ekspozīcijā ir Zenta Dzividzinska (1944—2011). Kaut arī viņa ir viena no interesantākajiem savas paaudzes māksliniekiem, fotogrāfei pirmā nopietnā personālizstāde bija jāgaida vairāk nekā 30 gadus (1965. gadā notika pirmā personālizstāde Rīgas pantomīma grāmatnīcā Mākslas Grāmata, nākamā — tikai 1999. gadā). 

Lai arī viņas darbiem raksturīgas arī izteiksmīgas grafiskas kompozīcijas, gaismēnu kontrasti, dramatiskā varoņa meklējumi un simboliski vispārinājumi, kas dominēja 60. gadu autoru darbos, viņa sastapās ar profesionāli nievājošu attieksmi galvenokārt no saviem kolēģiem vīriešiem, jo formālu izteiksmes līdzekļu un tehnikas slīpēšanas vietā viņai fotogrāfija bija pašizpausmes un eksperimentu rīks. 

Dzividzinska nereti izvēlējās netradicionālas tēmas un neņēma vērā tā laika Latvijas fotomākslas uzskatus, kā jāataino sieviete mākslā. Kamēr viņas kolēģi idealizēja sievietes ķermeni ar gaismēnām, dūmaku un caurspīdīgām zeķēm uz kameras objektīva, Dzividzinskas portretētās sievietes ir dzīvas un īstas — paspūrušiem matiem, ikdienas apģērbā, ar ādas krociņām un piebriedušām krūtīm, spiežot pie tām zīdaini. Kolekcijā Māja upes krastā (60.—70. gadi) tam laikam nepierasti intīmā veidā fiksēti ģimenes ikdienas brīži fotogrāfes lauku mājās netālu no Iecavas. Sērijā Rīgas pantomīma (1964—1966), kurā tverti trupas mēģinājumi, lietots netradicionāls kadrējums, dubultekspozīcijas, optiskas deformācijas, eksperimenti ar fotoķīmiju, attēla kontrastu un graudainību. 

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu