Krievija saņem vairāk nekā miljardu dolāru dienā par eksportēto naftu un gāzi
Krievijas impērijas Baltijas flotes galvenie spēki izkuģoja no Liepājas ostas 1904. gada 15. oktobrī. Neveicās caram Nikolajam II ar iecerēto «mazo, uzvarošo karu» pret «zemāko rasi» — japāņiem —, un nu lielai bruņukuģu un kreiseru eskadrai bija pavēlēts doties uz otru pasaules galu, lai parādītu «aziātiem» Krievijas varenību. Septiņus mēnešus kuģi šķēla viļņus, bet Japānas flote tos gaidīja Cusimas šaurumā, un 1905. gada 27. maijā dažu stundu laikā lielākā daļa Krievijas flotes nogāja dibenā vai krita gūstā. Nikolaja avantūra Tālajos Austrumos pārvērtās kaunpilnā zaudējumā, kas pavēra durvis Piektā gada revolūcijai un lika nodrebēt viņa tronim.
Nav grūti vilkt paralēles starp gandrīz simt gadus senajiem notikumiem un šodienu. Arī Putins un Krievijas ģenerāļi sākuši bezjēdzīgu karu, kurā stratēģisko domāšanu aizvietojis šovinistisks pašapmāns. Šoreiz bruņutehnika atvesta pa dzelzceļiem no Tālajiem Austrumiem, lai to sašķaidītu ukraiņu spītīgā pretestība. Daudzi cer, ka lielie zaudējumi noziedzīgajā karā var beidzot likt vai nu Krievijas iedzīvotājiem, vai arī kādai daļai Putina galma vērsties pret valdnieku, kas dzen valsti aizvien dziļāk nelaimē.
Taču, atceroties Piektā gada revolūcijas sākumu, ir svarīgi arī atcerēties, kā tā tika apspiesta. 1905. gada rudenī neapmierinātība ar cara valdību bija jau tik ļoti nokaitēta, ka daudzviet impērijā sākās vispārējs streiks, Sanktpēterburgā un citās pilsētās tika izveidotas strādnieku padomes, kuras pretendēja uz varas pārņemšanu, un cars 30. oktobrī jutās spiests izdot Oktobra manifestu, kurš pirmo reizi Krievijas vēsturē apsolīja iedzīvotājiem iespēju ievēlēt visas valsts likumdevēju — Domi. Taču, jūtot patvaldības vājumu, visā plašajā Krievzemē sākās gan melnsimtnieku, gan revolucionāru sarīkoti grautiņi, Latvijā gāja plašumā muižu dedzināšana. Vara slīdēja no cara valdības rokām. Lai gan decembrī pa visu valsti tika izsūtītas soda ekspedīcijas nemieru apspiešanai, izdevumi par zaudēto karu bija gandrīz iztukšojuši valsts kasi, un sāka rasties bažas, vai valdība spēs turpināt maksāt drošības spēkiem, kuru plintes un pātagas bija palikušas Nikolaja varas galvenais balsts.
Caru glāba franču baņķieri. 1906. gada aprīlī ārvalstu finansistu sindikāts, kurā galveno lomu ieņēma franči, izsniedza Krievijai lielāko aizdevumu tās vēsturē — 2,25 miljardus franku. (Arī toreiz sabiedriskās domas ietekmēšana spēlēja lomu Krievijas attiecībās ar Rietumiem — vēstniekam Parīzē piešķīra 300 000 franku mēnesī žurnālistu un redaktoru uzpirkšanai.) Atkal pilnais valsts maks ļāva piegriezt skrūves, un valdības vadītājs Stolipins kļuva slavens ar savām «kaklasaitēm» — karātavu virvju cilpām. Drīz valstī atkal bija nodibināts «miers un kārtība», un cars noturējās uz troņa līdz nākamajam, daudz šausmīgākajam karam.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.