Ziemas paralimpiskajās spēlēs Pekinā Latvijas karogu nesīs ratiņkērlingiste, komandas kapteine jeb skips Poļina Rožkova. Pārvarējusi daudz sāpju un grūtību, Poļina saka — sports viņai esot galvenais. Tas palīdz justies dzīvai
Krievijas sāktā kara ēnā paliks nepamanīta mūsu sportistu došanās uz ziemas paralimpiskajām spēlēm Pekinā no 4. līdz 13. martam. Latvija tajās būs pārstāvēta otro reizi valsts vēsturē pēc 28 gadu pārtraukuma. Latvijas karogu nesīs divi sportisti — Ojārs Briedis un Poļina Rožkova. Viņus šai svarīgajai lomai slēgtā balsojumā ievēlējuši komandas biedri.
Ar Poļinu tiekos divas dienas pirms došanās uz Pekinu. Viņa tikko beigusi individuālo treniņu kērlinga hallē, bet tūlīt pēc mūsu sarunas gaidāms komandas treniņš. Tāda ir viņas dzīve pēdējo gadu laikā: darbs—treniņš—mājas—treniņš. Un Poļina jūtas ļoti apmierināta. Vienīgais, pēc kā viņa vēl ilgojas, ir ģimene un bērni.
Sports un vēlreiz sports
Poļina piedzimusi un uzaugusi Rīgā, saviem vecākiem bijusi tā dēvētais vēlais bērns, tāpēc viņai tikusi visa mammas un tēta uzmanība. Tētis strādājis par glābēju, un viņi daudz laika pavadījuši kopā Jūrmalā. «Manas pirmās apzinātās atmiņas ir par to, kā es peldu,» atceras Poļina. Tēvs meiteni audzinājis sportiskā garā — skriet, lēkt, peldēt, spēlēt futbolu, basketbolu, airēt…
Kad meitene paaugusies, sarunājis ar tuvējās skolas apsargu, ka piecstāveņu bērni drīkst iet sportot skolas sporta laukumā. «Vasaras brīvlaikā, tiklīdz acis bija vaļā, apstaigāju visu kāpņu telpu, zvanīdama pie durvīm un aicinādama bērnus iet laukā,» ar smaidu atceras Poļina.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.