Saskares punkti

Nedēļas kinorepertuārā divas labas filmas — Anete un Lakricas pica

Domāt par kino laikā, kad lielākā daļa nomoda stundu tiek pavadītas, apzinot situāciju Ukrainā, šķiet sirreāli. Taču, meklējot saskares punktus šodienas realitātei un filmu apmeklējumam, var aizklīst līdz kinovēstures hronikām, kurās kino ir fiksēts gan kā uzmundrinājuma rīks Otrā pasaules kara gados, gan kā iespēja uz brīdi patverties pasaulē, kurā neeksistē ne militāra vardarbība, ne tās sekas. Diemžēl likumsakarīgi aizvadītā gadsimta karu gados ap kino īpaši cieši sažņaudzās arī propagandas tvēriens; paradoksāli, ka šāda situācija atkārtojas arī 2022. gadā. 

Pēc vietnē Politico publicētās informācijas, straumēšanas platformas Netflix Krievijas atzaram no 1. marta jaunu Kremļa regulējumu dēļ ir pienākums savā katalogā iekļaut arī Putina propagandas kanālus. Lai arī pagaidām nav skaidrs, vai regulējums tiešām uzreiz stājas spēkā, Netflix lēmumu par atteikšanos no šo kanālu pārraides Krievijā pieņēma kūtri un par to paziņoja tikai pēc tam, kad skatītāji protestējot sāka pārtraukt savus abonementus. Kamēr no Netflix puses nav izskanējusi skaidra informācija par rīcības plāniem, jāpārvērtē savas attiecības ar šo straumēšanas platformu un jādodas filmas skatīties citās vietnēs vai kino.

Māksla, izklaide, nodevība

Galvaspilsētas kinoteātros skatāms 2021. gada Kannu kinofestivālu atklājušais franču režisora Leosa Karaksa mūzikls Anete (Annette) — mīlasstāts ar izklaides un mākslas pretnostatījumu. Šīs dažādās pasaules iemieso galveno varoņu pāris: Anna (Mariona Kotijāra) — operas dīva, kura ar katru iestudējumu «glābj» un saviļņo publiku, un Henrijs (Ādams Draivers), kurš katru vakaru saviem skatītājiem liek «nobeigties» no smiekliem, viņš ir komiķis. Tieši refleksija par katra pārstāvētās mākslas vērtību ir tas, kas sāk grauzt idilliskās attiecības, tajās iegruzdas iedomāti sāncensības draudi. 

Pazīstamā franču režisora pirmā filma, kas uzņemta angļu valodā, ir kopdarbs ar mūzikas dueta Sparks dalībniekiem — scenārija autori ir brāļi Rons un Rasels Maeli. Kultūratsauces, dramatiskais vēriens un košā vizuālā valoda šo darbu tuvina 20. gadsimta 60. gadu mūzikliem. Taču atšķirībā no, piemēram, Žaka Demī vai Holivudas tā laika darbiem Anetē ievijas daudz tumšāki, savā ziņā pat krimināldrāmas elementi. Interesanti, ka, lai arī stāstā ietverts daudz kino un mākslas atsauču, šis darbs nepakļaujas vieglai kategorizācijai konkrēta žanra ietvaros. Filma arī atšķiras no līdzšinējiem Karaksa darbiem — Anetei nepiemīt režisora melanholiskais poētisms; tā ir intensīvāka un skaļāka — ar tīkami lipīgu skaņu celiņu, ko iespējams klausīties Spotify.