Ukraiņu žurnālists un radiodīdžejs Volodimirs Birjukovs stāsta par to, kā piecos no rīta viņu pamodināja kara sākums un kā pārvērtusies dzīve Kijevā, kad tai uzbrūk Krievijas karaspēks
Kad zvanu Volodimiram uz Kijevu pirmdien pusdienlaikā, viņš neatbild. Atraksta, ka varēs runāt pēc piecām minūtēm. Tad pārceļ sarunu vēlreiz. «Varam sazvanīties arī vēlāk. Sakiet, kad ērtāk?» es viņam aizrakstu un tad apmulsis skatos sava telefona ekrānā. Tajā nemitīgi pienāk paziņojumi no ukraiņu Telegram kanāliem, kuros pirms dažām dienām esmu pierakstījies — tiek izziņotas trauksmes dažādās Ukrainas vietās. Uz to fona automātiski sarakstē iesprukušais vārdiņš «ērtāk» izklausās tik neveikli.
«Kijevā skanēja trauksmes sirēnas,» pēc neilga brīža padevis ziņu, ka tagad varam sākt videozvanu, manas bažas apstiprina Volodimirs. Viņš ir 31 gadu vecs ukraiņu žurnālists, radiodīdžejs un rakstnieks, kurš uzrunāja Latvijas iedzīvotājus no Kijevas arī pagājušopiektdien, 25. februārī, Rīgā notikušajā koncertā Ukrainas brīvībai. Volodimirs ir vadošais dīdžejs lielā Ukrainas radiostacijā, Ukrainas mūzikas topa vadītājs un Eirovīzijas apskatnieks. Sejā jaušams sagurums, taču runājot viņš arī pasmaida, pajoko un visnotaļ lietišķi cenšas stāstīt par dzīvi, kas apgriezās ar kājām gaisā pagājušās ceturtdienas rītā.
«Man viss sākās tieši 5.22 no rīta. Pamodos no sprādzieniem, pirmos laikam nogulēju,» viņš stāsta. «Sapratu, ka sācies karš. Bija grūti to aptvert. Nezinu, kāpēc, bet aizgāju uz virtuvi mazgāt vakardienas traukus. Telefons visu laiku zvanīja. Draugi un paziņas. Bet es nevienam neatbildēju. Jā, protams, mēs zinājām, ka Putins ielencis Ukrainu ar savu armiju, bet bija grūti noticēt, ka karš patiešām sācies. Tikai savai mammai, kad viņa atsūtīja īsziņu, es atbildēju. Aizbraucu pie viņas Kijevas otrā galā un mēs kopīgi devāmies uz bumbu patvertni.»
Uz ielas pēc iespējas mazāk
«Kopš tā brīža visu laiku jāmaina dislokācija. Kā skan trauksme, jāslēpjas vannasistabā vai pagrabā, jo tās ir drošākās vietas, kad krīt bumbas,» viņš apraksta dzīvi kara pirmajās dienās. «Pagājušajā naktī es beidzot gulēju gultā. Ne tāpēc, ka bija mierīgi. Man vienkārši nebija vairs spēka iet un gulēt pagrabā uz grīdas. No rīta pamodos, paskatījos telefonā un redzēju, ka esmu nogulējis četras trauksmes sirēnas.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.