Žurnāls Domuzīme, 2022, nr. 1
Medmāsas bija galīgi garām. Porņukos viņas ir ar pliku pakaļu un silikona pupiem, šeit — nu nekādas līdzības. Vispirms parādījās tantuks tā ap sešdesmit, vajagot ielaist serumu. Nu i labi. Spaidīja šur, durstīja tur, Mihalim roku sacaurumoja sietā. Jēgas nekādas. Mēs te runājam par cilvēku, kas pat nejauši vēnā netrāpa. Drusku sametās šās žēl, es saku, «moš pasaucam kādu nariku no Omonijas1, viņi to lietu māk, vēnu i pirkstā atradīs». Viņa tā šķībi uz mani paskatījās un notinās, mēma kā zivs. Bet to pilināmo parikti tā arī neuzstādīja. Pēc brīža atnāca vēl viena, jaunāka, īsa auguma krokodilene. Pumpas, brilles, dzelži uz zobiem, vienkārši traģiska, viss viņā ir aplam. Mēs ar džekiem saskatījāmies un teicām, ej tu nost, jābūt taču arī kādai smukai. Bet šī vismaz ar injekcijām tika galā. Un nemaz ne viegli, jo iepriekšējā Mihalim tā roku sabakstīja, ka tā satūka. Mēs šai paprasījām, kas ar ārstiem, vai tad šai slimnīcā atradīsies kaut viens, vai arī šo bordeli jau klapē ciet. Šī kaut ko nesaprotamu atmurmināja un prom bija.
Beigās ap 12 parādījās dakteris ar papīriem rokā, laikam analīzēm. «Ārst, kā jūs te gadījāties,» mēs šim prasām, «nejauši garām gājāt?» Viņš uzmeta mums slepkavīgu aci un devās pa taisno pie Mihaļa. Te skatījās uz analīzēm, te uz mums, viss tāds neomā. Ar pirkstu deva mums zīmi apklust un tad pienāca klāt un pateica, ka mēs esam vainīgi — tādi maitasgabali būtu jāiesēdina aiz restēm. Mēs neko, pieklājīgi. Pajautājām šim, kas būs ar Mihali, bet viņš atbildēja, ka atsūtīs kādu pieregulēt skābekli. Aizgāja, lādēdams savu likteni un mūs. Es viņu nosvētīju par vazelīnistu2.
Mazliet vēlāk atkal parādījās tantuks, tipa, pieregulēt skābekli. Mēs visi sastingām. Viņai trīcēja rokas, viņa skatījās uz to verķi dzīvās šausmās, it kā tas būtu kodolreaktors, bija redzams, ka viņa nerubī fišku. Nu ja, es nodomāju, Mihalim vakars, tā nespējniece viņu aizsūtīs pie tēviem. Kad šī ar mokām pacēla rokas, mēs aizvērām acis un gaidījām sprādzienu. Kad atvērām, tantīte jau bija pazudusi, bez trokšņa, kā bija atnākusi. Par laimi, viss pārējais bija savā vietā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.