Dzīvošanu savā zemē un kopējas valsts veidošanu dzejniece, rakstniece, dramaturģe un šīs nedēļas jubilāre Māra Zālīte salīdzina ar Daugavas rakšanu. Viņasprāt, mums jārok cītīgāk un vienotāk
Kad Māru Zālīti uzrunāju intervijai, viņa iesaucas: «Jau apnikusi tā mana simtgade!» Līdz apaļajai dzimšanas dienai vēl nedēļa, bet viņa jau gaidot, kad jubileja būs pagājusi. Baidoties, ka interviju virpulī neatcerēsies, ko kuram teikusi, un sāks atkārtoties kā salūzusi pulksteņa dzeguze.
Kad pirms astoņiem gadiem intervēju Zālīti žurnālam Santa, viņa jokojot teica, ka jūtas kā dzeguze, kurai reizi gadā uz 18. novembri vai 4. maiju medijos ir «jānokūko» sakāmais par valsti, zemi, tautu un latviešu valodu kā lielajām kopējām vērtībām. Šodien pieprasījums pēc Zālītes viedokļa līderes balss nav mainījies.
Bet mainījusies pati Māra. Pēdējos gados aizslēgusi savas pulksteņa mājiņas durvis ciet un atsakās sniegt intervijas. Arī es klauvējos trīs reizes, līdz saņēmu jāvārdu un jutos laimīga kā Antiņš, kam beidzot izdevies tikt stikla kalnā pie visai pūcīgas Saulcerītes: «Tā simtgade man uzliek pienākumu neatteikt žurnālistiem un runāt.»
Kopš pandēmijas sākuma Māra kopā ar vīru Jāni jau trešo gadu dzīvo savās lauku mājās Tukuma novadā. Ļaudīs iziet maz, pārsvarā tiekas ar bērniem un mazbērniem. Uz Rīgu brauc negribīgi un nespēj iztēloties, ka varētu atkal pārcelties uz pilsētu. Nošķirtība un lauku klusums esot labākā radošā atmosfēra, jo «rakstnieks ir pilnīgi viens, kad mēģina no zila gaisa un domu haosa kaut ko radīt».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.