Pavasaris ir allaž gaidīts — kurš gan pēc garās ziemas ar tik sasodīti īsām dienām neilgojas pēc saules siltuma, pirmo vizbuļu ziluma un iespējas netuntulēties apģērba kārtās! Taču šogad pavasari gaidu vēl diktāk.
Jo ātrāk sāksies atkusnis, jo lielākas cerības, ka Putina savilktie tanki Ukrainas pierobežā iestigs dubļos, kļūstot par trāpīgu simbolu impērisko ambīciju sašļukumam.
Jo drīzāk varēsim atraut visus logus spirgtajiem vējiem, jo mazāk izredžu citam sīkajam nelietim — omikronam. Protams, divus gadus ilgusī pandēmija ir mūs pamatīgi nogurdinājusi, visi gaida drošāku un vieglāku dzīvi.
Politiķiem gan nagi niez pasludināt pavasari uzreiz un tagad, kaut arī pašlaik vēl ejam cauri vislielākajam inficēšanās vilnim, kāds pieredzēts. Lai gan slimnīcās vēl nav tik daudz Covid-19 pacientu kā deltas rudens pļaujā, no ierindas izsisto mediķu šobrīd ir vairāk. Tātad milzīgs stress un pārslodze. Šajā žurnālā intervēju infektologu Ugu Dumpi, kurš tieši to atgādina, ka mums nav ne tādas vakcinācijas aptveres, ne slimnīcu nodrošinājuma kā Dānijā, lai bezrūpīgi mestos baudīt brīvību. Skaidrs, ka pavasaris pienāks, taču — jo vairāk pārsteidzīgu atvieglojumu, jo smagāka būs iziešana no omikrona viļņa. Pagājušajā nedēļā Latvijā pārsniedzām 5000 upuru slieksni melnajā kovida statistikā. Atvadījāmies arī no dzirkstošā pavāra Mārtiņa Rītiņa, kurš apbrīnojami izmainījis ēdienu kultūru Latvijā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.