Baltkrievijā viņiem palika viss — mājas, draugi un vecāki. Grodņas un Minskas aktieri, kas tikko uzstājās Rīgā, jau gadu apmetušies Viļņā. Tāpat kā svešumā iestudētās lugas Trešā maiņa varoņi, viņi atvadījušies no ilūzijām. Kā saglabāt savu Baltkrieviju kaut vai aiz valsts robežām?
Tērpus izrādei, kas piektdien notika Rīgas Dirty Deal Teatro, viņi uzšuva no dārzkopības veikalos nopērkama sintētiska materiāla, ar kādu pārklāj augus pirms salnām. Viens no aktieriem, Vitālijs, uzrakstīja mūziku. Viņa 17 gadus vecais dēls Arsenijs piekrita būt par skaņu inženieri.
«Aktieri nedaudz baidījās, bet es viņus mierināju: darīsim visu paši, partizānu stilā! Paši līmējam un griežam!» atceras lietuviešu režisors Andrjus Sauļus Darela (Andrius Saulius Darela). «Mana sieva ir māksliniece, arī Vasjam ir zelta rokas,» viņš piemin aktieri Vasiliju Miniču. «Izlēmām, ka skatuvei būs melnbalts risinājums un tikai beigās parādās sarkana krāsa — asinis.»
Baltkrievu dramaturga Pāvela Prjažko luga Trešā maiņa bijusi Andrjus ideja. «Bērni pionieru nometnē atvadās no bērnības. Un no ilūzijām,» viņš formulē. Iet jautri, bet beigās noteikumus diktē puisis ar automātu. «Nometne. Vai var būt vēl tiešāka metafora par mūsdienu Baltkrieviju?» jautā režisors. «Teicu aktieriem: jūs atrodaties Viļņā, esat izglābušies no «nometnes», aizbēguši, izdzīvojuši. Draugi, man ir ļoti svarīgas jūsu personīgās sajūtas!» Žanrs? «Antikomēdija. Kad mēģinājām, daudz smējāmies, bet tad pēkšņi vairs nebija smieklīgi, drīzāk traģiski. Nataša vairākas reizes mēģinājumos sāka raudāt,» Andrjus piemin galvenās lomas tēlotāju Natāliju Ļeonovu, izrādes mūzikas autora un aktiera Vitālija Ļeonova sievu un apskaņotāja Arsenija mammu. Jā, šie ļaudis politisku iemeslu dēļ ir padzīti no Baltkrievijas teātriem. «Viņi laikā, kad notika protesti, atteicās spēlēt komēdijas,» saka Andrjus. Un arī dramaturgs Prjažko, kurš pravietisko lugu uzrakstīja 2007. gadā, jau sen vairs nedzīvojot Baltkrievijā.
Režisors no Sibīrijas
Andrju Darelu, kurš ikdienā ir Lietuvas Krievu drāmas teātra aktieris, ar baltkrievu kolēģiem kopā savedusi nejaušība. «Pirms gada martā vienu dienu biju teātrī un galvenais režisors teica: tūlīt atnāks kaut kādi baltkrievi. Vai gribi pievienoties sarunai?» Telpā ienāca 10 cilvēku grupa, bikli skatījās apkārt, kaut ko gaidīja.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.