Andreja Johansona Esejas — aizraujoši stāsti par rakstniekiem, parādībām un tēliem pasaules literatūrā
Rakstnieka un kultūrvēsturnieka Andreja Johansona (1922—1983) eseju krājums ir viena no pēdējā laika nozīmīgākajām grāmatām (vismaz man) divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šīs nudien ir aizraujošas «zīmes no cita laika», kā grāmatas pēcvārdā raksta tās redaktors Raimonds Ķirķis. Esejās sajūtamais «cits laiks» ir gan Andreja Johansona radošā darba intensīvākie gadi 20. gadsimta vidū, gan pirmskara laika Rīga, kad aizsākās viņa gaitas literatūrā, gan arī aizrautīgā interese par Latvijas un Baltijas vēsturi, cilvēkiem, norisēm pasaules literatūrā.
Otrkārt, apbrīnojama ir Johansona spēja uzmeklēt, iedziļināties un vispusīgi analizēt tik milzīgu faktoloģiskā materiāla kopumu, kas, esejas lasot, liek domāt par tādu kā aisberga neredzamo daļu — «zem» vai «aiz» katra no koncentrētajiem tekstiem ir nelielas, kādam specifiskam jautājumam vai spilgtai personai pakārtotas «bibliotēkas». Šajā eseju izdevumā ietilpušas vairākas šādas minibibliotēkas no Johansona interešu izplatījuma zvaigznājiem: no umurkumura rašanās Rīgā un Rīgas jūrmalas kā atpūtas vietas tapšanas līdz melu lielkungam baronam Minhauzenam, Klīstošā holandieša motīviem pasaules literatūrā, Oskara Vailda dēla Vivjena liktenim un daudziem citiem.
Mana saskarsme ar Andreju Johansonu ir notikusi nožēlojami vēlu — tikai pēdējos četros gados, kad strādāju pie rakstniekam Gunaram Janovskim veltīta romāna Mežakaija (sērijā Es esmu…). Kad Krišjāņa Barona ielas grāmatu antikvariātā meklēju «kaut ko par Rīgu 20. gados», apķērīga tekstu zintniece no sējumu grēdām mudīgi izzvejoja četrus piecus izdevumus, kuru vidū bija arī Andreja Johansona Rīgas svārki mugurā. Un, sācis lasīt viņa atmiņas par bērnību Rīgā, es acumirklī iekritu. Un tā arī paliku Johansona rakstības manieres varā. Tur jūtama milzīga rūpība pret tekstu, kaislība pret rakstīšanu un pats galvenais — jūtams, ka autoram ir, ko teikt. Tas viss rada iespēju no it kā sīkām detaļām, dažkārt pat šķietami nenozīmīgiem vērojumiem savīt aizraujošus stāstus, kuros dažkārt atvedināti arī kādi apjomīgāki secinājumi vai idejas.
Gunars Janovskis vēstulē Andrejam Johansonam (1972. gada janvārī) velta atzinību nesen izlasītajiem Visi Rīgas nami skan! (trimdā iznāca 1970. gadā) un Rīgas svārki mugurā (1966): «Tur vajaga Jūsu īpatās stāstītāja mākas. Un milzīgā faktu materiāla. Un redzīgās acs. Un spējas skatīties «bez ienaida un bailēm».» Spēja skatīt sevi interesējošo jautājumu, neuzmācoties tam ar paša personu, piešķir Johansona tekstiem vieglumu un īpašu redzīgumu. Esejā Savādais cilvēks, kas veltīta rakstniekam Kārlim Zariņam (Johansons viņu dēvē par «vienu no magnētiskajiem punktiem draugu un paziņu simtos»), runa ir ne tik daudz par kāda atsevišķa teksta, drīzāk rakstnieka literārās ievirzes, kodola atšifrēšanu. Zariņa gadījumā Johansons raksta, ka viņa darbi ir piemineklis «nezināmo, neievēroto ļaužu tūkstošiem, no kuriem katrs glabājis sevī kādu lielu kaislību, kādu liktenīgu psiholoģisku mezglu, kādu dīvainu apsēstību».
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.