Solījumi tūlīt ieviest obligāto militāro dienestu būs diversija pret Latviju
Obligātais militārais dienests nupat kļūst par obligātu pirmsvēlēšanu tematu. Diskusijas par tā atjaunošanu nav jaunas, un šobrīd valsts aizsardzības spēju stiprināšana ir īpaši aktuāla, ņemot vērā Krievijas augušo agresivitāti. Taču daudz no pašlaik par to runātā dzirdam nevis tāpēc, ka Putins taisās atkal iebrukt Ukrainā, bet gan tāpēc, ka daži vietējie politiķi grib rudenī iebraukt Saeimā.
Kā jebkurās diskusijās par politikas veidošanu, jādefinē, pirmkārt, mērķis, ko vēlamies sasniegt. Ja mērķis ir valsts aizsardzības spēju nostiprināšana, tad obligātais militārais dienests ir apspriežams, kaut arī tikai viens no vairākiem līdzekļiem. Taču, otrkārt, tādā gadījumā arī jāpasaka, ko saprotam ar «obligāto militāro dienestu». Tas var nozīmēt ļoti dažādas lietas. Cik valstu, tik modeļu.
Tāpēc padoms vēlētājiem — ja kādi politiķi sola atjaunot vispār kaut kādu «obligāto militāro dienestu», tas ir drošs signāls, ka viņi labākajā gadījumā ar populāru tematu kompensē politiskā piedāvājuma trūkumu, sliktākajā — apzināti strādā Latvijas aizsardzības spēju mazināšanai, it īpaši, ja obligāto militāro dienestu piedraud atjaunot, līdzko būs ievēlēti.
Nebūs pārspīlēti iedomāties tusiņu ar vīnu vai ko stiprāku, kurā varas gribētāji kopā ar saviem reklāmistiem pārcilā tematus priekšvēlēšanu kampaņai. Tā, kas mums ir? Nav nekā? Tad ņemam tautas vēlētu prezidentu? Visu pensionāru kaut kādu indeksēšanu? Brīvību no vakcīnu genocīda? Mjā, bet citi jau arī to pašu… Tad varbūt obligāto militāro dienestu? Aktuāli! Prasīsim referendumu par to? Vai labāk par ģimenes definīciju Satversmē? Varbūt par abiem? Nē, labāk vienu, lai pašiem nesajūk. Priekā!
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.