Izdegšana jauniešu vidū

Oksfordas koledžas kapela maijā. Es gatavojos piedalīties slavenās Kristus baznīcas skaistajā vakara dziedājumā (evensong). Mani pavadīja neliela studentu grupa. Diemžēl mani biedri bija pārāk noguruši, lai izbaudītu pasākumu, un diezgan drīz aizmiga. Godīgi sakot, es šo nelielo stāstu uzskatu par metaforu tam, kas arvien vairāk notiek ar mūsu jauno paaudzi.

Mēs cenšamies bērnus un jauniešus tik ļoti aizņemt, ka viņi palaiž garām iespēju izbaudīt apkārtējo realitāti. Rezultātā veidojas jauniešu paaudze, kas skrien pārāk ātri un izdeg biežāk nekā agrāk. Par to liecina arvien pieaugošās rūpes par garīgo veselību un garīgo labklājību pusaudžu vidū.

Kāpēc mēs prasām bērniem un pusaudžiem apgūt tik daudz disciplīnu, piedalīties tik daudzās aktivitātēs un būt labiem tik daudzās jomās? Šķiet, ka mēs vadāmies no pieņēmuma – jo vairāk viņi strādās un mācīsies, jo vairāk būs gatavi dzīvei. Vai šis pieņēmums ir pierādīts? Vai mums ir pietiekami daudz pierādījumu par saikni starp mācībām un darba slodzi agrīnā vecumā un gatavību dzīvei? Diemžēl nē. Mums nav nopietnu pierādījumu, ka šis pieņēmums ir pamatots. Patiesībā esmu redzējis tik daudz cilvēku, kas karjeras virsotnē, kad viņiem ir pieredze un zināšanas, lai sniegtu visnozīmīgāko ieguldījumu, vienkārši nespēj to izdarīt – viņi izdeg.

Kad 1948. gadā vācu filozofs Jozefs Pīpers publicēja grāmatu “Leisure: the basis of culture” – garu eseju, kurā aicināja lasītājus apstāties un pārdomāt. Tobrīd Vācija gatavojās sākt pēckara atjaunošanu, un tas nozīmēja, ka cilvēki darīs tieši pretējo – ātri skries, lai paveiktu darbus. Pīpera grāmata savā ziņā bija aicinājums uz kontemplāciju. Vispirms apdomāt, pēc tam strādāt. Citiem vārdiem sakot: saproti, kāpēc tu dari to, ko dari, un tad dari!

Pīpers saprata, ka sabiedrības darba sprints novedīs pie sabiedrības izdegšanas. Kāpēc izdegšana parādās sabiedrībā un indivīdos? Ne tik daudz tāpēc, ka viņi smagi strādā – pētījumi liecina, ka jēgas trūkums darbā ir pat skaidrāks iemesls. Mēs to redzam katru dienu, un, iespējams, paši esam bijuši izdegšanas upuri. Doma, ka kontemplācija ir pirmais solis, lai sagatavotos smagam darbam, nenozīmē – “vairāk domāt ir mazāk strādāt”. Iemesls bija daudz dziļāks, tas bija jautājums par prioritāti: Pīpera izpratnē cilvēks ir radīts, lai atpūstos, un smags darbs nav nekas vairāk kā līdzeklis ceļā uz šo mērķi.

Ja novērosiet lielu daļu mūsdienu sabiedrības, pamanīsiet, ka cilvēki bieži vien plāno brīvdienas un nedēļas nogales kā līdzekli, lai “sagatavotos” darbam. Tad viņi iesaistās visās iespējamās aktivitātēs, kas, Viktora Frankla vārdiem runājot, var palīdzēt viņiem izveidot “mākslīgo paradīzi”. Nedēļas laikā mēs smagi strādājam. Nedēļas nogalē mēs bēgam no darba. Vai tas tiešām ir jēgpilni? Nav neviena nopietna labklājības eksperta, kas aizstāvētu hipotēzi, ka cilvēks ir radīts smagi strādāt.

Tā vietā filozofi un psihologi saka: cilvēks ir radīts, lai tā vai citādi būtu laimīgs. Laime ir vissvarīgākais cilvēka dzīves mērķis. To mēs redzam gan dižākajos literatūras darbos, gan Bībelē, gan nopietnākajās domas skolās: cilvēks no dabas ir laimes “maksimētājs”.

Vai smags darbs ir priekšnoteikums laimei? Saskaņā ar Pīpera un daudzu citu viedokli, atbilde ir – varbūt, tikai varbūt. Interesanti, ka sabiedrībā, kura ir kļuvusi tik laba tādu struktūru radīšanā, kas ļauj “smagi strādāt”, izplatās iniciatīvas, kuru mērķis ir palīdzēt cilvēkiem kļūt mazliet laimīgākiem. Viens ļoti triviāls piemērs ir Jēlas universitātes sāktā kursa “Laime” popularitāte. Atveriet pārlūkprogrammu un meklējiet pašpalīdzības kursus, grāmatas un pasākumus! Jūs atradīsiet to daudz.

Ja, no vienas puses, mēs zinām, ka smags darbs diez vai var nodrošināt cilvēkiem laimīgu dzīvi, tad, no otras puses, mēs zinām, ka izglītība to nodrošina. Izglītība vienmēr ir to faktoru augšgalā, kas cilvēkos izraisa laimes sajūtu. Izglītība nav “process diploma iegūšanai”, bet gan patiesa personības mācīšanās un izaugsme. Pat vismateriālistiskākās motivācijas teorijas, piemēram, Maslova vajadzību piramīda izvirza mācīšanos jeb transformāciju Maslova izpratnē kā vienu no augstākajām vajadzībām jebkuram cilvēkam.

Vēlreiz padomāsim par mūsu skolēniem un jauniešiem. Aplūkosim, kādas sajūtas viņi pārdzīvo vidēji saspringtā skolas dienā. Vai mums izdodas viņos rosināt laimes sajūtu mācoties? Daudzos gadījumos ne gluži, un mēs nevaram vienkārši vainot mācību priekšmetus. G.K.Čestertons mēdza teikt, ka “nav neinteresantu lietu, ir neieinteresēti cilvēki”. Ja mūsu skolēniem mācību process nerada sajūsmu, daudzkārt iemesls ir tas, ka mums neizdodas palīdzēt viņiem atzīt to par interesantu.

Kā jauniešos varam iedvest laimes sajūtu mācoties? Pārmērīga slodze to neizlīdzinās. Runājiet ar viņiem personiski. Kad Pīpers iesaka nopietni uztvert atpūtu kā mūsu pašu spēka pamatu, viņš ar to domā dialogu – ar ģimeni, grāmatām, dabu un Dievu. Pīpera patiesā atpūtas nozīme nav nedarīt neko, patiesībā tā ir ļoti dinamiska dialoga, draudzības veidošana ar mūsu īsto “es”. Vai jūs vēlaties, lai jūsu skolēniem šis process sagādātu prieku? Draudzējieties ar viņiem! Runājiet ar viņiem. Veidojiet viņos dialogu ar savu “es”. Palīdziet viņiem atrast jēgu tajā, ko viņi dara. Ar jūsu starpniecību viņi sadraudzēsies ar mācīšanos un kļūs aizrautīgi skolēni.

Katras stundas process ar katru skolotāju, profesoru un mentoru ir svarīgāks par rezultātu. Mūsu mācību programmas skolās un universitātēs ir pilnas ar precīzi definētiem mācību mērķiem. Tie ir izstrādāti, lai standartizētu mācības visās skolās un sabiedrībās. Taču ar tiem ir saistīts risks: viena no mūsu cēlākajām darbībām – mācīšanās – tiek pārvērsta utilitārā pasākumā. Varu jums apliecināt, ka neviens neiegūs vislabākos izglītojamos, mēģinot viņus motivēt tikai ar praktiskām sekām.

Praktiskās sekas ir iemesls, kāpēc mūsu jauniešiem ir pārāk aizņemts grafiks. Mēs pieņemam, ka viņiem būs lielākas izredzes gūt panākumus, ja viņi piepildīs sevi ar neierobežotu priekšmetu un aktivitāšu skaitu. Diemžēl tas nav tik vienkārši, jo īpaši, ja viņi nesaprot darāmā nozīmi. Ja viņi dara pārāk daudz lietu, kuras uztver kā bezjēdzīgas, nav pārsteigums, ka daudzi saskaras ar garīgās veselības problēmām.

Mēs vēlamies, lai mūsu jaunieši augtu veselīgi un izvairītos no izdegšanas. Tātad mums vispirms ir jāspēj nodrošināt, lai viņiem uzliktais aktivitāšu un mācību priekšmetu slogs netraucētu izbaudīt studiju procesu un realitāti, kurā viņi dzīvo, evensongs, kuras viņiem ir iespēja apmeklēt. Vēl svarīgāk ir palīdzēt viņiem ar dialogu un pārdomām atrast jēgu studijām un aktivitātēm.