Kāpēc algas jautājums joprojām ir noslēpums gan darba devēju, gan darba ņēmēju pusē?
Daudzi no mums ir bijuši situācijā, kad darba intervijā mēģini saprast, kādu samaksu prasīt. Negribētos paprasīt par maz — vēlāk būs jānožēlo, ja izrādīsies, ka varēja saņemt vairāk. Taču, ja paprasīs par daudz, kandidatūru nemaz tālāk neizskatīs. Arī darba devējam šī tielēšanās par algu var būt kaitinoša, tik un tā darba sludinājumos min samaksas amplitūdu, nevis precīzu summu.
Šķietami dzīve būtu daudz vienkāršāka, ja visi runātu atklātu valodu. Tomēr, kad draugs vai kolēģis pavaicā, cik pelni, sarunā parādās sastingums un neveiklības sajūta. Kāpēc vēl joprojām algas jautājums ir noslēpums gan darba devēju, gan darbinieku pusē?
Darba ņēmējiem pārsvarā tas ir jautājums par vērtību un taisnīgumu — kā es pats sevi novērtēju, un kā darba tirgū mani novērtē citi? Bieži vien savus ienākumus neapzināti uztveram un identificējam ar savu veiksmīgumu dzīvē — ja esmu savā jomā augstu apmaksāts, tātad esmu veiksminieks. Protams, ar prātu saprotam, ka tā nevajadzētu būt, bet reālajā dzīvē redzam, ka «bagātie» samērā bieži saņem arī cieņpilnāku un īpašāku attieksmi. Viņiem piedēvē īpašas prasmes un vērtību, ja jau ir spējuši panākt tādu ienākumu līmeni. Reizēm tas ir pamatoti, bet nereti tā nemaz nav.
Mēs automātiski sevi salīdzinām ar citiem un vaicājam, vai es esmu novērtēts taisnīgi. Tas, ka zinām kolēģu algas, var apdraudēt draudzīgās attiecības, likt parādīties nevajadzīgai skaudībai un konkurencei. Ja uzzini, ka kāds saņem mazāk līdzīgā amatā tajā pašā darbavietā, tas var likt justies pat vainīgam. Atalgojums kļūst par patiesi jutīgu un personisku informāciju, un komandas gars sabrūk.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.