Autobiogrāfija, kas atsakās no biogrāfijas par labu domām un sajūtām
Grāmatas sākumdaļā Manuels Vilass raksta: «Tēvs bija patiešām reliģiozi aizgrābts ar Pireneju ieleju, vārdā Ordesa, un ar to, ka Ordesā atrodas skaists un izslavēts kalns — Zudušais kalns». Pēc tēva nāves arī viņam Ordesa ir kļuvusi par ko vairāk nekā tikai sīku punktiņu Spānijas kartē un tālu bērnības atmiņu. Tā ir cerība atkal nodibināt saikni ar tēvu. Tāpēc daudzus gadus vēlāk rakstnieks tur atgriežas ar abiem dēliem no sen izjukušas laulības. Šķietamais plāns ir izrādīt puišiem jauku, civilizācijas maz skartu Spānijas nostūri, taču patiesībā Vilasu vada tā pati agrākā cerība, kas nu jau kļuvusi par apsēstību, jo viņam mieru neliek sajūta, ka šeit tomēr varētu būt iespēja atgūt zaudēto. «Tēvs ne tikai nomira, es teiktu, viņš nozuda, aizlavījās prom. Viņš pārvērtās par Zudušo kalnu.»
Tas tad ir stāstījuma dzinulis. Ordesa ir autobiogrāfisks darbs, tuvāks iepriekšējā desmitgadē milzīgu popularitāti ieguvušajam Karla Ūves Kneusgora grāmatu ciklam Mana cīņa nekā klasiskajiem memuāriem. Dzīves hronoloģisku attēlojumu šeit ir aizstājusi bieži līkumota sekošana šodienas domu plūsmai, kurai pielāgojas arī aprakstītās atmiņu ainas. «Patiesība ir pats aizraujošākais literatūrā. Stāstīt visu, kas ar mums noticis, kamēr esam dzīvi. Nestāstīt dzīvi, vienīgi patiesību,» par savu pieeju rakstniecībai grāmatā izsakās autors. Un viņa patiesībai sajūtas un domas ir svarīgākas par konkrētiem dzīves brīžiem.
Grāmatas gaitā gan uzzinām šo to arī par Vilasa bērnību, par viņa profesionālo dzīvi, attiecībām un veselības problēmām, bet to visu pārmāc ne mirkli nerimstošs domu plūdums. Tās galvenokārt vada alkatīga vajadzība atrast pamatu zem kājām, kas pazudis pēc vecāku aiziešanas. Un nāves bailes.
«Es neesmu sapratis neviena cilvēka nāvi,» Vilass kādā brīdī saka. Katra nāve viņam ir kā vēsturiska posma gals, tāpēc mēģinājums kaut vai šādā veidā reproducēt aizgājēju — vai savu — dzīvi ir ne mazāk cildināms kā jebkura vēsturnieka darbs. Ordesā viņš to dara pēc labākās sirdsapziņas, meklēdams savus vecākus vissīkākajās detaļās — kur un kā sēdēja tēvs, televīziju skatīdamies, kādas bija mātes rokassomiņas, ar kādu līmi tika salīmētas salūzušās Ziemassvētku figūriņas…
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.