Ziemeļu atturīgums un bezbailīgs humors filmā Pasaulē sliktākais cilvēks
Šī ir filma pieaugušajiem, kuri joprojām nezina, kā pieaugt. Es tādus pazīstu daudzus, manuprāt, arī savā dzīvē esmu juties līdzīgi, saka norvēģu režisors Joahims Trīrs, intervijā izdevumam Film Comment raksturojot savu jaunāko darbu — filmu Pasaulē sliktākais cilvēks (Verdens verste menneske). Filma vēsta par kādas jaunas sievietes Jūlijas (Renāte Reinsve) dzīvi, fokusējoties uz viņas konstanto nemieru par pašas pieņemtajiem lēmumiem, arī tiem, kas saistīti ar personisko dzīvi. Jūlija visu dara pareizi — idejiski ierakstās laikmeta strāvojumos, seko savai sirdsbalsij, taču tik un tā jūtas kā «pasaulē sliktākais cilvēks» un nespēj rast ne sirdsmieru, ne pārliecību.
Pieaugšanas robežas
Atgriežoties pie nespējas pieaugt un kavēšanās pagātnē, ironiski, arī mana subjektīvā uztvere par šobrīd pasaulē zināmāko Norvēģijas filmu veidotāju ir iesprūdusi kaut kur pagātnē: 47 gadus veco režisoru, kura karjera mērāma jau gandrīz divās desmitgadēs, joprojām sliecos uztvert kā jauno autoru. Lielbritānijas Nacionālajā kino un televīzijas skolā studējušais Trīrs filmveidi apguvis pie klasiķiem Maika Lī, Stīvena Frīrsa un Roberta Altmana. Kā pats saka, šie meistari palīdzējuši atklāt režijas pieeju, kurā balstās visi Trīra darbi: to pamatā ir darbs ar tēliem un aktieriem, kas tos spēlē. Trīra filmas allaž raksturo identitātes un introspektīvu atklāsmju meklējumi — šīs tēmas parasti saista tieši ar jaunības laiku, iespējams, te arī sakņojas mana uztvere par Trīru kā «mūžīgi jauno» režisoru.
Viņa darbu varoņi nereti ir tik ļoti iegremdējušies pašrefleksijā un šaubās, ka tos pastāvīgi ieskauj gandrīz necaurdurams vientulības burbulis. Ar savām neīstenotajām profesionālajām un personiskajām ambīcijām cīnījās viņa spēcīgās debijas filmas Reprīze (2006) galveno varoņu pāris. Savukārt filmas Oslo, 31. augusts (2011) varoni — uz dienu no rehabilitācijas iznākušu atkarībnieku — plosa ārpasaules vilinājumi un pagātnes sadriskātās attiecības. Pasaulē sliktākais cilvēks pēc eksperimenta ar šausmu žanra kino (Telma, 2017) un visai remdena uznāciena ASV kinematogrāfā (Skaļāk par sprādzieniem, 2015) atgriežas pie abu iepriekšējo filmu stilistikas, ne velti Trīrs jaunāko filmu dēvē par triloģijas noslēdzošo darbu.
Kurp ved sirdsbalss
Pasaulē sliktākais cilvēks, kas, starp citu, ir Norvēģijas izvirzītā kandidāte Oskara nominācijai labākās ārzemju filmas kategorijā, no triloģijas priekšgaitniecēm atšķiras ar humoristiskāku toni un dinamiskāku ritējumu. 12 nodaļās, prologā un epilogā sadalītā filma lielākajā daļā nolasāma kā komēdija, kurā atjautīgi, taču ne rūgti ironizēts par kareivīgu viedokļu aizstāvēšanu un patosa pilnām pašatklāsmēm, kas tik raksturīgas mūsdienu sociālo mediju vidē.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.