Mūziķis Stings cerēja, ka krievi arī mīl savus bērnus. Viņa 1985. gada debijas solo albuma Zilo bruņurupuču sapņi (The Dream of the Blue Turtles) dziesma Russians (Krievi) bija komentārs par tā laika Aukstā kara saspringto starptautisko stāvokli un kodolkara draudiem. Viņaprāt, mūs varētu izglābt tas, ka krievi mīlētu arī savus bērnus. Stings izsaka neuzticību “mistera Reigana” teiktajam: “Mēs jūs aizsargāsim.”
Stinga, manuprāt, ārkārtīgi naivie izteicieni ir atkal aktuāli sakarā ar briestošo situāciju Ukrainas pierobežā. Krievijas militārie spēki turpina ierasties pie robežas un tas liek domāt, ka plānots atklāts militārs uzbrukums Ukrainai.
Visi jau sen ir aizmirsuši 1994. gada Budapeštas memorandu. Ukrainai bija pasaulē trešais lielākais kodolieroču arsenāls, un tā visu arsenālu atdeva Krievijai, pretī saņemot drošības apgalvojumus no Krievijas, ASV un Apvienotās Karalistes par savas teritorijas integritāti. Arī nebūšot varas lietošanas vai pat draudēšanas Ukrainai.
Krievijas mātes taču mīl savus bērnus, un 2014. gada augustā kāda Krievijas Karavīru māšu komiteju savienības biedre ziņoja, ka Sanktpēterburgas slimnīcās varētu atrasties 100 Ukrainā ievainotu Krievijas karavīru. Kā atbildi tai valdība pasludināju savienību par “ārzemju aģentu”.
Krievijas karavīru mātes bija aktīvas gan Čečenijas kara, gan Afganistānas kara laikā. Bet viņu darbība var būt efektīva tikai ilgstoša kara apstākļos, kad ir redzami Krievijas upuri. Ja prezidents Putins izlemj veikt Blitzkrieg jeb zibenskaru pret Ukrainu, tad karavīru mātes nespēlēs nekādu lomu viņa aprēķinos.
Un ja Ukrainā notiek ļaunākais? Kas notiks ar mums? ASV prezidents jau deklarējis, ka neviens amerikāņu karavīrs nedosies aizstāvēt Ukrainu. Bet mēs esam NATO, un mums ir Piektais pants! Vai ticam, ka ASV mūs aizsargās? Svarīgāks jautājums – vai Putins tic, ka ASV mūs aizsargās? Un vēl svarīgāks – vai mēs paši ticam, ka sevi aizsargāsim?
Stinga dziesma Russians izmanto romances tēmu no Sergeja Prokofjeva rakstītās mūzikas filmai Poručiks Kižē (filmu 1934. gadā uzņēma režisors Aleksandrs Faincimmers – red.). Šo pašu Prokofjeva tēmu dzirdam Zigmara Liepiņa rokoperā Lāčplēsis, it kā savienojot latviešu teiku varoni ar kodolkara draudiem.
Vairāk par kādu individuālu Lāčplēsi mums ir vajadzīga tautas apņemšanās pretoties iespējamam iebrucējam. Ne tikai atstāt šo uzdevumu profesionāliem bruņotajiem spēkiem un zemessardzei. Bez abiem militāriem balstiem organizētā veidā ir jāattīsta visas tautas līdzdalība aizsardzībā – tāpat kā Somijā.
Jo mēs arī mīlam savus bērnus un vairs nepieļausim to, ko kādreiz pieļāvām svešām varām.
Autors ir laikraksta Latvietis palīgredaktors
Pagaidām nav neviena komentāra