Jāņa Kalniņa operas Hamlets jauniestudējumā valda fascinējošs skaistums, kura dēļ ir vērts daudz kam skatīties pāri
Latviešu operām jābūt mūsu Baltā nama repertuārā vienmēr — kā Blaumaņa Skroderdienām Nacionālajā teātrī, šī doma visu laiku pulsēja smadzenēs, skatoties un klausoties Jāņa Kalniņa Hamleta pirmizrādi. Tām jāieguļas atmiņā kā kādai Habanerai no Karmenas vai Karavadosi dzīves alkām, skatoties nāvei acīs. Tad arī mēs varēsim aizvērt savējās un ļauties melodisko nianšu baudai, ja skatuves risinājums garlaikos vai kaitinās. Bet līdz tam… bez spoža inscenējuma neiztikt. Lai ir apstrīdams, lai izaicina, lai sanikno, taču arī liek domāt par operu kā sava laika liecinājumu un atgriezties, lai skatītos vēlreiz.
Vai jaunais Hamlets Latvijas Nacionālajā operā ir spožs inscenējums? Jā un nē. Raugoties gleznotāja Andra Eglīša izcilajā laiktelpas risinājumā, prātā nāk Alvja Hermaņa rezignēti skumjie vārdi, ka operā jau režisors pirmkārt un galvenokārt ir scenogrāfs, nekas vairāk par telpas izvēli un iekārtojumu no viņa nav atkarīgs. Apvēršot šos Hermaņa vārdus, var teikt, ka Andris Eglītis Hamleta iestudējumā bijis ne tikai scenogrāfs, bet arī režisors.
Balts dziļums, fona gleznojumi, kuros lakoniski krāsas triepieni ļauj ieraudzīt ledus krāvumus, stalaktītus, sasalušus viļņus — jebko, ko iztēle saka priekšā, domājot par bezgalību un mūžību, un nāvi kā pāreju uz šīm dimensijām. Tādās noskaņās risināti arī Kristīnes Pasternakas tērpi — tiklab vēsturiski kā pārlaicīgi, tiklab bērēm, tikpat kāzām derīgi. Izgaismojumā (gaismu mākslinieks ir Mārtiņš Feldmanis) cauri melnbaltajiem gleznojumiem kā aiz plāna ledus sienas nojaušama pils un vēl kāda cita paralēla dzīve. Bet te, prinča Hamleta Elsinorā vai Dānijā, vai pasaulē, viss pārvēršas ledū kā jūra lielā spelgonī. Sastingst prāts, neļaujot domām nonākt līdz rīcībai, sasalst jūtas, nosaldējot arī tos, kas mīlēti, un līksmība sabirzt mirdzošās ledus šķēpelēs.
Savā skatītājas pieredzē (kas, protams, ir ierobežota) varu atcerēties vēl tikai vienu telpas risinājumu, kas ar tik lakoniskiem līdzekļiem uzspridzinātu iztēli, radītu visaptverošu tēlu un vienlaikus ļautu koncentrēties mūzikai — Andra Freiberga sarkanās kuģa iegrimes atzīmes Vāgnera Klīstošā holandieša (2003) iestudējumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.