Kad Latvija atguva neatkarību, es biju šajā pasaulē nodzīvojusi īsāku laiku, nekā Gunārs Astra bija pavadījis padomju lēģeros. 19 gadi, 4 mēneši un 16 dienas — tā viņa divu ieslodzījumu kopējais ilgums aplēsts Vikipēdijā.
Šo laika nogriezni ir grūti aptvert mūsdienās, kad niknas nepacietības dzirksteles var uzšķilt pat neliela rinda pie lielveikala kases vai īslaicīgi «uzkāries» tiešsaistes pakalpojums, bet elektrības pazušana uz dažām stundām šķiet gandrīz vai apokalipse, par pandēmijas mājsēdi pat nerunājot.
Šo drosmi un izturību ir grūti aptvert, jo mums (pamatoti!) šķiet pilnīgs absurds, ka par Orvela 1984 un Ģērmaņa Latviešu tautas piedzīvojumu lasīšanu varētu nonākt aiz restēm.
Mums ir grūti to visu aptvert, jo ir piepildījies Gunāra Astras teiktais viņa pēdējā vārdā padomju tiesā 1983. gada decembrī: «Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.