Līdz 5. februārim Bulduru izstāžu nama zālē skatāma Nacionālā teātra gaismu inženieres Lienītes Slišānes pirmā personālizstāde Uzdevums. Patiesībā tā ir Lienītes dzīve, kas ieadīta mākslas darbos
Uzzinot par izstādi, gribējās iesaukties — sen jau vajadzēja! Jo Lienīte ir ne tikai Nacionālā teātra gaismu inženiere un Mākslas akadēmijas tekstilmākslas nodaļas maģistrante, bet arī virtuoza adītāja. Viņas adītās cepures jau gadiem ziemā silda Latvijas Nacionālā teātra fasādes atlantus. Taču, ieraugot izstādi, kļūst skaidrs — tā nav vienkārša adījumu izrādīšana. Tā ir Lienītes dvēseles, izdzīvoto emociju izklāšana uz paklāja, savu dzīvi ieadot 320 x 780 centimetrus lielā mākslas darbā, kura nosaukums ir Cietsirdīgās spēles. Proti, tajā apkopoti teikumi no Nacionālā teātra Jaunajā zālē 63 spēlētajām izrādēm, kuras no 2005. līdz 2019. gadam bija gaismojusi Lienīte. Un kas tiešā vai netiešā veidā atspoguļo viņas dzīves notikumus.
Kāpēc tieši līdz 2019. gadam? Jo togad Lienītes dzīve saplīsa. Kā saka viņa pati, tika sasista drumslās un vairs nav salīmējama. Lienītes vienīgo dēlu Osvaldu 2019. gada 24. janvārī notrieca vilciens. Viņam bija tikai 15 gadu.
Laimīgs cilvēks
Lienīte nāk no maza, savulaik mākslīgi radīta Upītes ciema Krievijas pierobežā un ir stipras dzimtas pēctece ar latgalisku identitāti: viņas tētis ir labi zināmais Ontons Slišāns, dzejnieks, viens no izcilākajiem Latgales kultūras cilvēkiem, mūžu veltījis valodai, folklorai un tradīcijām, bet mamma Irēna — Latgales folkloristu dzinējspēks.
Par bērnību Lienīte saka — ļoti laimīga. Bezrūpīga. Viņa prāto — varbūt tas tāpēc, ka bijusi otrais bērns, atbildību par jaunāko māsu un brāli uzņēmusies vecākā māsa Annele. «Patinot filmu atpakaļ, esmu bijusi ļoti laimīgs cilvēks. Bērnība man bija brīnišķīga, biju pasaulē laimīgākais bērns.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.