Katrs no notikumiem man liekas ne pārāk ticams vai saprotams. Notikumu pirmsākumus un secību zinu tikai kā atstāstus, bet tie visbiežāk ir pretrunīgi.
Pirmā pasaules kara laikā vai neilgi pēc tā manu senču ciemu ar blakus miestu savienoja šaursliežu dzelzceļa sliedes. Sākumā izmantoja zirgu velci, vēlāk — mazbānīti. Nekāda lielā saimnieciskā rosība pagastos nenotika ne pirms lielā kara, ne pēc tā (iespējams, sliežu ceļu izmantoja kara materiālu pārvadāšanai). Senči vēlāk jokoja, ka tas bija ceļš no nekurienes uz nekurieni. Pēc kara sliedes demontēja un kopā ar tām aizveda arī mazbānīti. Ciema malā atstāja tikai necilu Vagoniņu ar koka soliem astoņiem vai desmit braucējiem un četru izdauzītu logu ailēm. Tāda vēstures liecība.
Un tad sākās. Jau drīz pēc pirmā lielā kara kāds Puika (vārdu ciemā neviens neatceras) esot atnācis mājās ar futbola bumbas izmēra šokolādes nēģera galvu. Galvu ar ausīm, degunu, uzacīm un lūpām. Šokolāde tik cieta, ka pat ar asu nazi tajā nevarēja iedurt. Izredzētie bērni pie melnās galvas pielikuši savus siltos pirkstiņus un tad tos aplaizījuši. Jubilāriem šad tad atļāva galvu paskrāpēt un pabaudīt skaidiņas. Puika nebija skops, un jau pēc dažiem mēnešiem galva stipri nodila. Par atraduma vietu bija neskaidrība. Puika spītīgi atkārtoja, ka galva viņa klēpī negaidīti nokļuva, sēžot Vagoniņā. Skatījies pa logu un tad uz savām kājām ieraudzījis Galvu. Gan mājinieki, gan kaimiņi uzskatījuši, ka Puika krāpjas un dārguma atrašanas patieso vietu slēpj. Nu nevar tā klēpī pēkšņi atrast Nēģergalvu! Zemes reformas laikā Puikas vecāki ieguva zemes pleķi kaimiņu pagastā. Puika aizbrauca uz Rīgu. It kā lai pierakstītos tālbraucēju jūrniekos. Ciemā viņu pēc tam neviens nav redzējis.
Otra notikuma galvenā persona bija Matīšu Jēkabs, kurš divdesmito gadu vidū kļuva par vienu galonu lielas bleķa muciņas «īpašnieku». Jēkabs mēdzis stāstīt, ka tajā dienā ciema bodē nopircis bairīti smukā pudelē ar fajansa korķi. Mājās iet nav gribējis, jo sieva noteikti sāktu zāģēt par tādu izšķērdīgu pirkumu. Arī pie veikala tolaik dzert neklājās, jo tukšinieki būtu sarūgtināti, bet dalīties negribējās. Gājis bairīti izdzert Vagoniņā, kur, lēnām baudot dziru, domājis par bērniem un mazbērniem. Vienu brīdi it kā piemidzis. Pamodies ar ruma muciņu klēpī. Uz muciņas bijuši nesaprotami uzraksti un sprogaina melnīša ģīmis.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.