Trīs Salnīšu ģimenes paaudzes visu mūžu nodzīvoja Krievijā. Bet maskavietis Grigorijs Salnits, lai gan pazaudējis latviešu valodu, pirms 15 gadiem izlēma atgriezties dzimtenē. Ar sievu Līgu Cēsīs tagad audzina piecus bērnus. Viņa pirmie īstie Ziemassvētki bija Latvijā
Ādams vēl ir tik maziņš, ka vecāki viņu mēdz pasist padusē kā tādu plīša lācīti. Kombinezonā ir silti un labi, puika sāk pīkstēt tikai tad, kad grib ēst. Ģimenes iemīļotās Cīrulīšu dabas takas lieliem kokiem apaugušajā Gaujas senlejā pierāda, ka arī te ir iespējams dramatisms. Lai neieripotu upē, lielajiem ar otru roku vienmēr jāvada vēl kāds no bērniem. Vecākajam, Aleksandram, ir 10, tālāk kā pa trepīti: astoņi, septiņi, trīs. Un zīdainītim 24. decembrī paliek divi mēneši. Jāsvin ne tikai Ziemassvētki, bet arī vārdadiena!
Nosaucot jaunāko atvasi par Ādamu, Grigorijam (37) un Līgai (36) Salnišiem kalendārās svinības neesot nākušas prātā. Sākumā domājuši par vārdu Emanuēls, taču vienīgais meitēns starp četriem brāļiem jau ir trīsgadīgā Emma. Kā gan būs, ja no dzīvokļa otra gala sauks vienu «Em…», bet atskries abi? Tad ienācis prātā 19. gadsimtā Latvijas teritorijā visai populārais Ādama vārds, nez kāpēc tagad gandrīz izzudis.
«Man vārdadienu tradīcija ir sveša,» skaidro Griša. «Bērniem mēģinu izvēlēties vārdus ar kādu nozīmi. Aleksandram otrs vārds ir Jēkabs — tāpēc, ka mans vecvectēvs arī ir Jēkabs. Otrs dēls ir Pauls, jo, visticamāk, ieņemts Romā. Emma — tā sauca Līgas vecvecmammu. Otrs vārds viņai ir Franciska, jo piedzima laikā, kad Rīgā viesojās Romas pāvests.»
«Un arī es, kopš satiku vīru, vairs tik daudz vārdadienām nesekoju,» pievienojas Līga. «Ar vecāko dēlu Aleksandru tāpēc arī interesanti sanāca. Ielikām vārdu, un tad mani vecāki pēkšņi paziņoja: jauki, varēsit svinēt vārdadienu 18. novembrī!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.