«Mēs visi esam lāčubērni,» apgalvo Latvijas zinošākais lāču pētnieks Jānis Ozoliņš, kurš apseko strauji augošo pašmāju lāču populāciju. Ar jaunajām molekulārajām metodēm tagad iespējams izdalīt DNS pat no lāča pēdas sniegā! Pirmais uzdevums: vai mums ir specializētie «bišu lāči»?
Jānis Ozoliņš
Sarunas dienā Jānim Ozoliņam jābrauc uz Valmieru pēc nomedīta vilka. Salaspilī, Latvijas valsts mežzinātnes institūtā Silava pelēcim veiks sekciju, ņems DNS paraugu. Vētīs ēdienkarti, auglību, radniecību ar citiem vilkiem šajā reģionā.
Bioloģijas zinātņu doktoram, kurš Silavā vada Meža faunas un medniecības pētījumu virzienu, divu vienādu darbadienu nav. Tikko pabijis Baltkrievijas pierobežā, konsultējis par lāču migrācijas ceļiem jaunā žoga būvniecības zonā. Robežsargi un būvnieki zinātnieku viedokli respektē, viss būšot kārtībā. Turklāt pekaiņi nemaz tik tūļīgi nav — tas ir greizs priekšstats, radies no multfilmām un pasakām. Par šo dzīvnieku talantiem pārliecinājāmies arī rudenī, kad divi pārdroši «problēmlāči» āzēja cilvēkus Valkas novada Vijciemā un Smiltenes novada Lobērģos.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.