Ingas Žoludes romāna Vendenes lotospuķe galvenais varonis ir valoda
Ikviens rakstnieks romāna vai stāsta rakstīšanas laikā apzināti vai neapzināti izdara izvēli par labu kādai konkrētai valodai — dažkārt atdarina kaut ko dzirdētu vai lasītu iepriekš, citkārt rada pavisam oriģinālu un spilgtu, jo kaut ko pa īstam jaunu taču nav iespējams uzrakstīt kādā no jau esošajām valodām. Šīs nianses dēļ labas grāmatas spēj savaldzināt un ievilkt savā pasaulē, mēs iemācāmies piedāvāto jauno valodu un izmantojam to, lai sazinātos ar veselu lērumu agrāk nepazītu tēlu un personu.
Šīs nianses dēļ es uzdrīkstēšos apgalvot, ka Ingas Žoludes romāna Vendenes lotospuķe galvenais varonis nebūt nav latviešu mīlētais un puspiemirstais rakstnieks Jānis Poruks, galvenais varonis ir valoda, kādā šis romāns ir uzrakstīts. Izmantojot savdabīgu metodi, autore nav lietojusi ne savu (iepriekšējos darbos izmantoto), ne Poruka literāro valodu, vēl mazākā mērā to varētu uzskatīt par latviešu sarunvalodas repliku no aizpagājušā gadsimta nogales, nē, viņa ir radījusi tādu kā amalgamu, kurā sakausēti mūsdienu latviešu valodas, iedomāta Poruka iekšējo monologu un viņa laikabiedru sarunu valodas elementi, sakausēti meistarīgi un dzīvi, tā, lai lasītājs aizmirstu par vēsturisko un literāro nosacītību, pieņemot stāstu kā reālu un šobrīd (tas ir, lasīšanas brīdī) notiekošu.
Viens no romāna pirmajiem lasītājiem, apgāda Dienas Grāmata konsultants Vents Zvaigzne atzinās (atsaukšos uz grāmatas atklāšanā izpausto noslēpumu, jo tas ir diezgan būtisks), ka bieži vien, lasot tekstus darba vajadzībām, viņš dusmojas uz autoru, pamana tā pieļautās kļūdas vai neprecizitātes, taču šajā gadījumā pieķēris sevi, ka dusmojas uz Poruku, tas ir, uz romāna varoni, kura iekšējais monologs ir teksta pamatā. Citiem vārdiem sakot, autoram ir izdevies izšķīst varonī vai tekstā, apmānīt lasītāju tiktāl, ka literārais materiāls netiek uztverts kā valodas elementu mozaīka, bet gan kā neapšaubāma (nezinu, kādu vārdu te labāk lietot) realitāte.
Romāna hronoloģiskais un saturiskais ietvars piedāvā visai konkrētu vēsturisku ainavu — jauna un ambicioza Latvijas lauku puiša nonākšanu 1893. gada Vācijā, tālaika mākslinieciskās bohēmas dzīvi, atgriešanos provinciālajā, taču radošu dziņu piesātinātajā Latvijā, vairākus mīlas stāstus un 1905. gada revolucionāro saviļņojumu, taču tas viss tiek pasniegts caur personisku un ļoti intīmu redzesleņķi.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.