No kā dzīvosim vecumdienās?

Dzīve vecumdienās lielai daļai sabiedrības saistās ar izaicinājumiem, ko nosaka prognozējami ļoti zemie iztikas līdzekļi (un, protams, arī veselības problēmas un ar to saistītie izdevumi). Kā liecina Latvijas Bankas prognozes, pēc 30 gadiem nākotnes senioriem ienākumi no pensijas 1. un 2.līmeņa sasniegtu tikai 25% no pašreizējiem ienākumiem. Šī, protams, ir ļoti pesimistiska prognoze, kas neņem vērā nesenās izmaiņas likumvidē, piemēram, iespēju daļai pensiju 2. līmeņa plānu akcijās ieguldīt pat 100% savu līdzekļu. Tas savukārt nozīmē kāpināt peļņu un attiecīgi veidot lielāku pensiju 2.līmeņa uzkrājumu. Jāpieņem arī tas, ka nākotnē augs pensionēšanās vecums, jo pie esošajām demogrāfijas tendencēm, mēs vienkārši nevarēsim atļauties aiziet pensijā 65 gados.

To apzinās arvien lielāka daļa sabiedrības – 71% norāda, ka gribētu turpināt darbu arī pēc 65 gadu sasniegšanas, liecina Swedbank novembrī veiktā aptauja*. Gandrīz katrs trešais (28%) uzskata, ka vecumdienās turpinās strādāt savam priekam, bet vēl 27% domā, ka nāksies strādāt, lai nosegtu visus izdevumus. Viena vai otra motīva vadīti, taču visdrīzāk darba gaitas turpināsim ilgāk nekā mūsu vecmāmiņas un vectētiņi. To vērosim ne tikai Latvijā, bet arī citās attīstītajās pasaules valstīs, kas saskaras ar demogrāfijas izaicinājumiem jeb citiem vārdiem – sarūkošo strādājošo skaitu, kas ar savām sociālajām iemaksām (Latvijas gadījumā – pensiju 1.līmeni) uztur šodienas pensionārus. Turklāt šajā sakarā jāņem vērā vēl viens būtisks aspekts – 63 gadus vecie iedzīvotāji jau tagad vairs nejūtas kā pensionāri šā vārda klasiskajā izpratnē. Cilvēki šajā vecumā nereti turpina strādāt un būt sociāli aktīvi, bet par vecumdienām sāk uzskatīt tikai laiku krietni pēc 70. Tātad, ja sešdesmitgadnieki vairs nevēlas tikt uzlūkoti kā veci – jāvienojas arī par to, kā viņus sauksim? Citādi veidojas paradoksāla situācija, ka cilvēku vecumā līdz 35 gadiem, kuru mūsdienu izpratnē uzskatām par “jaunieti”, no “pensionāra” šķir tikai nepilni 30 gadi.

Jaunas vecuma kategorijas piešķiršana cilvēkiem vecuma grupā no 60 līdz 75 radītu izmaiņas arī sabiedrības attieksmē. Tas mudinātu raudzīties uz dzīvi pēc 60 citādi. Un tam ir nozīme gan mūžizglītības, gan arī uzkrājumu veidošanas kontekstā.

Bez tā, ka strādāsim ilgāk, iedzīvotāji apzinās arī to, ka vismaz daļēji par ienākumiem vecumdienās jāparūpējas jau tagad, aktīvajos darba gados. Turklāt to saprot ne tikai tie, kam valstī noteiktais pensionēšanās vecums ir jau salīdzinoši tuvu, bet arī jaunākās paaudzes cilvēki. Arī tā dēvētā Z un Y paaudze (tie kas dzimuši no 1982. līdz 2013. gadam) uzkrājumu vecumdienām ierindo kā otro svarīgāko pēc drošības spilvena izveides. Kā nu ne – ja vecumdienās ceram uz ienākumiem, kas sasniedz vismaz 75% no šī brīža ierastā, kā to atklāj aptaujas dati. Ar šādām cerībām, kā arī ņemot vērā Latvijas Bankas prognozes, privātās pensijas veidošana no brīvprātīgas izvēles ar laiku var kļūt par gandrīz obligātu tiem, kuri nevēlas vecumdienas pavadīt uz nabadzības sliekšņa.

Bet vai iedzīvotāju rīcība saskan ar gaidām? Atbilde ir – daļēji. Pašlaik uzkrājumu pensijai veido 54% iedzīvotāju – no tiem 28% veido uzkrājumus pensiju 3.līmenī, 19% krāj pensijai, izmantojot cita veida uzkrājumu instrumentus, bet 7% norāda, ka iemaksas pensiju 3.līmenī veic darba devējs. Tāpat gana noturīga ir paļaušanās uz bērniem, kā arī nekustamais īpašums kā “uzkrājums” vecumdienām (šo atbildi norāda katrs piektais). Pēdējos gados būtiski samazinājusies paļaušanās tikai uz valsts pensiju – ja 2018.gadā 39% norādīja, ka tas būs viņi vienīgais iztikas avots, tad šogad tā domā vairs tikai 23% iedzīvotāju.

Neatkarīgi no tā, kāda kuram ir piemērotākā pieeja uzkrājuma veidošanā, galvenajam vadmotīvam, lai mums vispār būtu par ko dzīvot vecumdienās, jābūt savlaicīgai rīcībai. Tas nozīmē – jau tagad, neatkarīgi no tā, vai tikko sāktas darba gaitas vai profesionālajā dzīvē sasniegts jau zināms briedums. Sabiedrības pārmaiņu radītās sekas draud ar pieaugošu sociālo nevienlīdzību, kad šodienas strādājošie, maksājot kredītus, dzīvojot šodienai un atliekot uzkrājumu veidošanu, var nepaspēt izveidot būtiskus iekrājumus līdz vecumdienu sasniegšanai. Šīs paaudzes var attapties vēl drūmākā finansiālā stāvoklī nekā šodienas pensionāri – īpaši tie, kas nevarēs atļauties pensionēties, taču veselības problēmu vai citu apsvērumu dēļ arī nespēs turpināt pilnas slodzes darbu. Tāpēc ir svarīgi, lai vēlme un motivācija veidot uzkrājumus rodas jau līdz ar pirmo darba gaitu sākšanu. Kādam tās ir regulāras iemaksas pensiju 3. līmenī, citam ieguldījumi fondos un akcijās. Galvenais, lai vienīgais plāns nākotnei nav laimests loterijā.

Autors ir Swedbank Ieguldījumu pārvaldes sabiedrības vadītājs

* Pētījums par pensiju uzkrājumiem tika veikts šā gada novembrī sadarbībā ar Snapshots, aptaujājot 758 cilvēkus darbspējīgā vecumā visā Latvijā.