Traktieris, ko zināja katrs rīdzinieks. Rudzīša restorācija, Rudzīškrogs, fūrmaņkrogs — visādi sauca sava laika fenomenu, saviesīgo iestādi divstāvu koka ēkā Tērbatas un Elizabetes ielas stūrī
Godāts par «krogus Rudzīti», lai nejauktu ar identiska uzvārda nēsātājiem no Rīgas uzņēmēju vidus, Augusts Rudzītis sava biznesa uzplaukumu piedzīvoja pagājušā gadsimta 20. gados un 30. gadu sākumā, kļūstot par vienu no Latvijas miljonāriem. Viņa vārds gan neparādās pirmskara Latvijas ievērojamāko saimniecisko darbinieku biogrāfiskajās vārdnīcās. Taču Rudzīša traktieri, ja vēlaties — restorānu, savulaik zināja katrs.
Starp citām ēdināšanas iestādēm apgrozījumā Rudzīškrogam nebija līdzīgu. Gadā šim iestādījumam vajadzēja ap 400 cūku, tātad klienti apēda vairāk par rukšķi dienā, un kur vēl teļi un jēri. Alus un degvīna kravas krogam piegādāja vairākas reizes dienā. Kroga panākumi slēpās ēdiena kvalitātē un reizē piezemētībā, kas gan atbaidīja smalkāku publiku. Pie Rudzīša varēja gan lēti, taču garšīgi paēst, gan tikpat efektīvi piedzerties.
Dzerts, galvenokārt šņabis, tur tika uz nebēdu. Turklāt pārmēru lietojušos bez žēlastības izmeta uz ielas, tādēļ vēlos vakaros apkaimē mēdza būt nemierīgi. «Rudzīša restorācija» nereti parādījās notikumu hronikās saistībā ar kautiņiem, blēdībām un zagšanām. Bet vairums pieņēma, ka «tikai savas zortes viesiem» domātajai vietai tas piestāv. «Kur Rīgā visvairāk dzer? Daudzi varbūt iedomājas, ka Romas pagrabā vai Fokstrotdielē. Tomēr jāatzīstās, ka nē. Tērbatas ielā ir vecum vecais Rudzīša krogus, kur senos laikos pusdienas ēda Rīgas cunftes meistari un šusterzeļļi. Tagad šai krodziņā salasās gan laucinieki, gan kokaīnisti un morfīnisti,» 1928. gada nogalē atzīmēja satīras izdevums Bubulis.
Strādnieki un laucinieki patiesi bija galvenie klienti, nodrošinot lielisku apgrozījumu. Līdzās viņiem pie galdiņiem varēja sastapt arī advokātus, dažādu mūzu kalpus, netālā Rīgas cirka artistus. Par «fūrmaņkroga» tipāžiem dzejoja Aleksandrs Čaks, tur mēdzis uzturēties Jānis Sudrabkalns, kurš devis priekšroku alum, bet šahu uz naudu spēlējis un glāzi cilājis divkārtējs Latvijas šaha čempions Fricis Apšenieks. Tā bija vieta, par kuru laikabiedri sacīja, ka tur «iederas latviešu valoda», jo smalkākos iestādījumos pirms Pirmā pasaules kara un 20. gados biežāk runāja vāciski un krieviski.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.