Režisors Mārtiņš Eihe (46) saka — Rēzeknes teātrī Joriks viņš esot sācis «dziļurbumu» sēriju. Viens no pirmajiem ir izrāde Mans kaimiņš ebrejs. Tā saņēma vienu no Spēlmaņu nakts balvām
Režisora un Rēzeknes teātra Joriks mākslinieciskā vadītāja Mārtiņa Eihes izrādi Mans kaimiņš ebrejs dēvē par šā gada pārsteigumu, izaicinājumu. Bet pašu Mārtiņu sauc par pirmo no 90. gados ienākušā «jaunā viļņa» režisoriem. Iespējams, tāpēc, ka Mārtiņš uzskata — teātrī tabu tēmas nepastāv. Viņš nebaidās rakt dziļi, runāt par neērto, nebaidās izgāzties un apspriest savas kļūdas.
Mūsu saruna risinās īsu brīdi pirms Spēlmaņu nakts un mirkli pirms jaunās izrādes Muols pirmizrādes, tieši Mārtiņa vārdadienā. No manis pirktajām smalkmaizītēm Mārtiņš atsakās — par daudz cukura. Bet vakarā ar ģimeni gan jau kādu kūkas gabaliņu apēdīšot.
Tiekamies Mārtiņdienā. Jūs nesvinot ne vārda, ne dzimšanas dienu. Kāpēc?
Kāds nopelns man tajā visā? Mamma piedzemdēja, vecāki iedeva vārdu. Dzimšanas dienā mammai puķes var aizsūtīt, bet vai man… Re, drīz būs Spēlmaņu nakts, tas jau arī būs pasākums, uz kuru mani būs jāpierunā iet.
Kāpēc?
Man šķiet, ka nominācija bieži ir daudz svarīgāka nekā balva. Balva ir tikai tāds kā punkts uz i, dažādu apstākļu sakritība. Bet nominācija — tas, ka esi pamanīts — pie tā apjoma, ko šobrīd pat ar visu lokdaunu saražo teātri, ir centrālais notikums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.