Epidemioloģe Anda Ķīvīte-Urtāne par balstvakcināciju, poti bērniem un patriotismu
Sarunai laiku viņa izbrīvē sestdienas rītā pēc valsts svētkiem. Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības institūta direktore, asociētā profesore Anda Ķīvīte-Urtāne sēžas man pretī datora ekrānā ar tējas krūzi rokās. Šajā nedēļas nogalē viņai ir dubulti svētki, jo visas četras brīvdienas ar ģimeni pavada arī viņas vīrs, kurš ikdienā uz noteiktu laiku vada Covid-19 nodaļu Rēzeknes slimnīcā. Kopēju brīvdienu šajā saspringtajā laikā nemēdz būt daudz. Valstī notiekošais gan neesot mainījis svētku izjūtu. «Man, protams, ir vilšanās par kādiem līdzcilvēkiem. Ja nebūtu pandēmijas, es turpinātu šos cilvēkus apbrīnot, bet tagad ir mūziķi, kurus es diez vai iešu klausīties. Kaut ko tas laiks ir pamainījis, bet ne patriotisma ziņā. Joprojām mīlu valsti, mīlu cilvēkus, mīlu savu darbu, savu ģimeni.»
Anda bija ekspertu grupas sastāvā, kas oktobrī apturēja sadarbību ar valdību. Vai viņa jūtas vīlusies arī valdības lēmumos? Galvenais ekspertu lēmuma iemesls — viņi nav jutušies vajadzīgi, trūcis skaidra darba uzdevuma. Bijusi sajūta, ka pie viņiem meklē politisku atbalstu. «Bet mēs esam zinātnieki. Mēs iztēlojāmies, ka mums tiks uzdotas kādas dilemmas, ko ar savām zināšanām, ar nelieliem eksperimentiem varētu palīdzēt atrisināt.» Ja eksperti valstij būs vajadzīgi un valdība šoreiz spēs formulēt konkrētu darba uzdevumu, viņa esot gatava sniegt palīdzību atkal. «Bet vai tas manī radījis vilšanos?» viņa aizdomājas par jautājumu. «Kura valdība gan nav kritizēta? Kura veselības ministra demisija nav prasīta? Sekojot līdzi politiskajiem procesiem, mums varēja iet arī trakāk,» secina epidemioloģe.
Līdz pandēmijas uzveikšanai vēl gan tāls ceļš ejams, jāpieņem svarīgi politiski lēmumi. Latvijā Covid-19 balstvakcināciju pusgadu pēc pamatvakcinācijas kursa beigām var saņemt tikai iedzīvotāji, kas vecāki par 50 gadiem, sirgst ar hroniskām slimībām, mīt sociālās aprūpes centros vai strādā veselības aprūpes sistēmā, turpretim ASV un vairākās Eiropas valstīs trešo poti var saņemt visi pilngadīgie iedzīvotāji. Vai valdība nav pārāk strikti ierobežojusi balstvakcinācijas pieejamību Latvijā? «Esmu entuziastiski noskaņota par trešās potes saņemšanu, bet man ir skaidrs, kāpēc mēs ieviešam balsta vakcināciju pakāpeniski,» saka epidemioloģe. Latvijā vakcinācija iesākās gausi, tāpēc nav pareizi salīdzināties ar valstīm, kur plaša vakcinācijas aptvere sasniegta straujāk un krietni agrāk. Laikā izkliedētā vakcinācija ļoti sarežģījusi komunikāciju. «Izraēlā, piemēram, komunikācija ar cilvēkiem ir citāda. Viņiem trešā deva iet kā atsevišķs projekts, jo liela daļa jau ir vakcinējusies. Mums jākomunicē pirmā, otrā, trešā deva, un tas viss jādara reizē. Mums ir četru veidu vakcīnas un tad vēl ir vakcīnu kombinācijas. Ļoti raibi. Trešā pote mums sanāk kā putukrējums ar ķiršiem virs tortes. Bet mums jau vēl nav tās tortes!»
Eksperte arī norāda, ka zinātniskie pierādījumi šobrīd liecina — balsta vakcinācija pēc četriem vai sešiem mēnešiem (dažādu pētījumu secinājumi atšķiras, tomēr epidemioloģe uzskata, ka labākā evidence pagaidām liecina par sešiem mēnešiem, tomēr diskusijas par četru mēnešu periodu notiek Vaxzervia vakcīnai) šobrīd nepieciešama senioriem un pacientiem ar hroniskām slimībām. Lai gan vakcīnu efektivitāte sāk kristies jau vidēji pēc trim mēnešiem, tas nenozīmē, ka efektivitāte ir nepietiekama. «Pierādījumu bāze, kas teiktu, ka pilnīgi visiem cilvēkiem, arī jauniešiem, būtu vajadzīga balsta vakcinācija, tik spēcīga pagaidām nav. Bet katru nedēļu nāk klāt jauni pētījumi. Tiklīdz pierādījumi būs pietiekami, mēs iesim tālāk.»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.