Senču saknes

Diegi jau sagatavoti un stelles sakārtotas, lai 11. novembrī, Lāčplēša dienā, tās iznestu laukā un tieši uz ielas austu sarkanbaltsarkanos karodziņus — tos varēs saņemt ikviens, kas ies garām Bruņinieku ielas 49. namam, kur atrodas Daces meistardarbnīca. Grīnbergu un Jaunzemu saime kopā gan auž, gan muzicē

Ideja par karodziņiem Dacei un Gatim Grīnbergiem radās pagājušajā gadā, kad pandēmijas un ierobežojumu dēļ, gluži tāpat kā šogad, bija liegts vakarā pulcēties 11. novembra krastmalā, kur pie pils cilvēki iededz svecītes. Bet svētku sajūta taču jārada! Grīnbergi to dara, aužot un dāvinot. Un katru brīvu brīdi muzicējot gan atsevišķi, gan kopā ne tikai savas ģimenes, bet arī saimes lokā kopā ar Daces vecākiem — tēlnieku Paulu Jaunzemu un mammu — mūziķi un audēju Aiju Jaunzemu.

Četros gados ada, sešos šuj

Prieku, ko sniedz roku darbs, Dace piedzīvoja jau bērnībā. Rokdarbnieces bija ne tikai viņas omītes — viena no Užavas, otra no Vecrīgas —, bet arī vecvecmāmiņa jeb pur­­omīte (jo dzīvoja Purvciemā). «Ar milzīgu pacietību viņa man iemācīja mīlēt rokdarbus,» par vecvecmammu saka Dace un atklāj, ka jau četru gadu vecumā mācēja adīt, bet sešu gadu vecumā puromīte ļāva izmēģināt Zinger šujmašīnas burvību.
Ar katru gadu rokas kļuva veiklākas un prasmīgākas, tāpēc, beidzot vidusskolu, Dacei bija pilnīgi skaidrs — viņa vēlas savu dzīvi saistīt ar rokdarbiem. Pirmo augstāko izglītību ieguvusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, bet šobrīd Dace studē tekstilmākslu Mākslas akadēmijā maģistrantūrā.
Savukārt ar aušanu Dace iepazinās 12 gadu vecumā, kad skolā viņai piedāvāja apmeklēt aušanas pulciņu. Ja jau rokdarbi, skaidrs, ka jāsaka — jā! Dace sāka tā lēni un prātīgi un ar mazajām stellēm auda prievītes. Interesanti, bet tieši ap to laiku par aušanu ieinteresējās un aušanas nodarbības citā studijā sāka apmeklēt arī Daces mamma Aija. Viņa gan uzreiz auda ar lielajiem stāviem. Prasmēm pieaugot un zināšanām vairojoties, abas sievietes lika prātus kopā un izdomāja dažādus knifus, paņēmienus, kā attīstīt tieši jostu aušanu. To abas dara jau gadiem un visbiežāk auž tieši Lielvārdes jostas, tās joprojām ir vispopulārākās.
Šobrīd gan Daces stellēs izkārtota dzeltenoranžā Alsungas josta. Sarunājoties viņa veikliem pirkstiem pārskaita krāsainos dzīparus un izver saivu (mīļi dēvētu par saiviņu) tieši tur, kur nepieciešams, ne reizi nepārtraucot ne sarunu, ne aušanu. Dace saka — viņas pirksti, domas jau paši zina, kā, ko un cik skaitīt, izvērt un pievilkt.
Alsungas josta pasūtīta kā Ziemassvētku dāvana. Rindā gaida kāda kora korsešjostas ar Lielvārdes jostas fragmentiem.
Dace darina arī daudz ko citu — rokassprādzes, tautiskas siksnas fotosomām, siksnas ģitārai un ukulelei, tautiskas kristību jostas ar ieaustu mazuļa vārdu un dzimšanas datumu, un tā varētu turpināt vēl ilgi.
Daces vīrs Gatis atklāj — sieva esot ģimenes dzinējspēks. Par Ņujorku saka, ka tā nekad neguļ. Par Daci varot teikt līdzīgi. Katru brīvo brīdi viņa izmanto aušanai — ceļas agri un vēlu iet gulēt, un tas nav tikai tāpēc, ka ir daudz darba. Vairāk tāpēc, ka sirds velk. Nu, un pārējie ģimenes locekļi, redzot mammas un sievas uzcītību, cenšas turēt līdzi.
Nē, dažkārt Dace ne tikai strādā, bet kopā ar ģimeni apņemas noskatīties kādu filmu. Dēli un vīrs gan zina — 10, augstākais 15 minūtes, pēc tām Dace nemanot ieslīgst miegā. Kas, protams, nekad nenotiek aužot.
Darbā un ikdienā Daces lielākais atbalsts ir Gatis. Vīrietis, ar kuru viņa savulaik sadejojās deju kolektīvā Andžiņš. Strādājis par miesnieku, bet nu, Daces apmācīts, auž vīriešu jostas. Turklāt dara to rūpīgi un uzmanīgi, jo pēc dabas ir pedants it visā — vai tā būtu mājas kārtošana, ēst gatavošana vai aušana. «Viņš aužot ņem talkā lineālu, Gata jostas ir absolūti perfektas, ideālas,» vīru slavē Dace.
Tomēr arī Grīnbergu ģimenē apstiprinās teiciens par kurpnieku un kurpēm. Vienīgais no ģimenes, kuram ir sava Lielvārdes josta, ir pastarītis Miķelis (11). Tā tapa viņa kristībām. Toties visiem bērniem ir dzimšanas datu jostiņas.

Brāļi Grīnbergi

Grīnbergi savu dzīvi nespēj iedomāties bez mūzikas. Dace prot kokli, bet Gatis spēlē leijerkasti. «Lai iederētos šajā muzikālajā ģimenē, izlēmu spēlēt tādu instrumentu, kur nav nepieciešams pazīt notis. Nepieciešama tikai neliela ritma izjūta,» saka vīrs.
Tomēr visvairāk mūzikā dzīvo trīs dēli. Kārlis un Ansis spēlē marimbu un perkusijas, jaunākais, Miķelis, — bungas, un savu apvienību dēvē Brāļi Grīnbergi. Interesanti, ka brāļu mēģinājumu telpa ir turpat Daces meistardarbnīcā.
Un, ja jau mēs esam redzējuši, kā Dace auž, tad gribam arī redzēt un dzirdēt, kā spēlē puiši. Izvēle krīt uz Kārļa aranžēto Viņi dejoja vienu vasaru. Puiši sāk lēni un prātīgi, bet ar katru minūti jauda pieaug. Tāds spēks, tāda skaņa! Saspēlējušies tik labi, ka cits citu jūt bez vārdiem.
Vecāki apliecina, ka brāļi savā starpā jūtas tik droši, ka viņus no sliedēm nevar izsist pat spēlēšana tūkstošu priekšā, kā tas, bijis, piemēram, basketbola spēles pārtraukumā Arēnā Rīga. Tomēr visiespaidīgākā uzstāšanās bijusi ikgadējā starptautiskajā jauno talantu konkursā World Championship of Performing Arts 2018. gadā, kur trijotne ieguva zelta medaļas trīs dažādās kategorijās.
Dēliem interesi par mūziku gluži nejauši pirms daudziem gadiem radīja tētis, kādos svētkos nonesot no bēniņiem vectēva Paula Jaunzema bungas, kuras viņš spēlēja jaunībā. Vectēvs pie tām apsēdies atkal, tāpēc atpakaļ uz bēniņiem vairs nav nestas.
Kad pirmais dēls Kārlis sāka rāpot, loģiski, viņu piesaistīja spīdīgākais priekšmets istabā. Mazliet paaudzies, puika sēdās pie bungām un atdarināja vectēvu. Jaunākie brāļi sekoja vecākā pēdās un arī apguva bungu spēli. Pastarītis Miķelis visvairāk mācījies, skatoties video YouTube. «Kamēr es darbnīcā audu, viņš, ja negāja uz bērnudārzu, ieslēdza mūziku un spēlēja līdzi,» stāsta Dace. Šobrīd vecākie brāļi mācās mūzikas vidusskolā, bet jaunākais mūzikas pamatskolā.

Saruna ar akmeni

Paņemt rokās instrumentus Grīnbergi parasti nav īpaši jāmudina. Taču šoreiz par labu ieganstu kopīgai saspēlei kļūst Ir viesošanās. Lai dzirdētu spēlējam visu ģimeni kopā, dodamies uz Vakarbuļļiem, kur dzīvo Daces vecāki un atrodas viņas tēta izveidotais skulptūru parks.
Daces mamma jeb omimī, kā viņu dēvē mazbērni, spēlē akordeonu, vectēvs spāņu kahonu, Kārlis un Ansis ģitāru, Miķelis, tāpat kā omimī, akordeonu, Dace kokli, bet Gatis zvaniņus. Kad visi septiņi sāk spēlēt, nav šaubu — viņi saspēlējušies desmitiem, varbūt pat simtiem reižu. Visi jūt kopējo ritmu un veikli uzķer nianses — kad jāspēlē klusāk, bet kad ar pilnu jaudu. Mūzika kāpj, tricina, maigi dziest un tad atkal uzdzirksteļo. Fantastiski!
Kad improvizētā uzstāšanās ir galā, laiks tuvāk iepazīties ar vectēvu un omimī. Vispirms Pauls Jaunzems mūs izved ekskursijā pa savu skulptūru dārzu. Parks ir pieejams ikvienam, un visbiežāk, ieraugot apmeklētājus, viņiem pretī iznāk arī pats mākslinieks.
Nekas te nav radies nejauši, un neviens darbs nav nolikts tāpat vien. Katram ir savs nosaukums un stāsts. Jo akmenskalšana ir Paula sirdsdarbs 25 gadu garumā. «Skulptūras veidoju zem klajas debess, arī ziemā līdz –20 grādiem,» atklāj tēlnieks. Nestrādā tikai lietus laikā. Nojumi celt nevēlas — lai netraumētu ainavu.
Visas skulptūras veidotas tikai un vienīgi paša rokām. Kad darbs pabeigts, izsauc autokrānu, lai noliktu iepriekš noskatītā vietā. Cik ilgi top viena skulptūra? Pauls saka — aptuveni gadu.
Šobrīd skulptūru parkā ir apmēram 30 darbu. Drīzumā eksponātu skaits tiks papildināts, jo Pauls gatavojas personālizstādei nākamā gada novembrī.
Akmeņi nākuši no grants karjeriem dažādās vietās Latvijā. «Kad uzkarstu konkrētai tēmai, braucu uz karjeriem un mēģinu atrast akmeni, kas atbilst iecerei,» atklāj tēlnieks. Lai atrastu īsto, dažkārt vajadzīgi pat vairāki gadi.
Kad akmens nokļuvis Paula dabas darbnīcā, sākas «dievišķs process» — stāsta stāstīšana akmenī. «Praktizēju tiešo kalšanu — bez maketa, bez modeļa. Divsarunā ar akmeni,» saka tēlnieks. Kamēr darbs top, nevienam neatklāj savu ideju. «Ja es desmitiem reižu klāstīšu, stāsts emocionāli būs izstāstīts un man būs garlaicīgi to turpināt stāstīt akmenī. Bet man svarīgi emociju noturēt uzkarsētā stāvoklī.»
Skulptūru parka koncepcija ir laikmeta refleksijas — kā pats Pauls Jaunzems izjūt pasauli un pašreizējo laikmetu. Piemēram, Pilnmēness sapnis par labāku pasauli attēlo gāzmasku. Šo darbu Pauls veidoja pirms trim gadiem, vēloties katram apmeklētājam uzdot jautājumu — kādā pasaulē dzīvojam? Un katram uz šo jautājumu var būt sava atbilde. «Mans viedoklis, ka dzīvojam toksiskā pasaulē, kas saindēta ar alkatību, egoismu, materiālo kultu, devalvētām vērtībām. Šīs lietas ir pasaules virzību ietekmējošas. Salīdzinot ar tām, pandēmija ir rozā mākonīši, kas kādā brīdī izzudīs,» ir pārliecināts tēlnieks.
Vienam no izaicinošākajiem darbiem ir nosaukums Ikona, tajā attēlots… burgers! «Senos laikos pielūdza koku, uguni, vēju. Vēlākos laikos Jēzu Kristu. Bet šobrīd hamburgeru. Arī šis ir stāsts par to, ka mūsdienu pasaulē prevalē materiālā, nevis garīgā dimensija».
Sētā stāv skulptūra, kas pērn eksponēta apļveida krustojumā Kuldīgā. Ieraugot tikko novietoto darbu, no tuvējām mājām steidzies kāds kungs cienījamos gados. Kungs vaicājis — vai tas ir Rainis? «Es saku nē. Bet viņš atkal — izskatās pēc Raiņa.»
Izstādes beigu posmā zvana kurators un stāsta: uzkalnā bijusi atstāta kāda mašīna bez rokas bremzes, sākusi ripot un trāpījusi skulptūrā, kurā palika skramba. «Tajā brīdī iedomājos — johaidī, cik labs virsraksts dzeltenajai presei! Kuldīgā sabraukts Rainis,» smejas Pauls.
Netālu no «Raiņa» stāv 23 tonnas smagā Meditācija par saknēm. Veidota no akmens, kas atradies septiņu metru dziļumā. «Kad to veidoju, daudz domāju par tūkstošiem, kas nocirtuši saknes dzimtajā vietā, dzimtajā zemē un mēģina iesakņoties citur pasaulē.» Paradoksāli, bet brīdī, kad Pauls to stāsta, no netālās lidostas paceļas un arvien augstāk traucas lidmašīna.
Kad mazliet vēlāk kopā ar Paulu un Aiju dzeram kafiju, tēlnieks atklāj — viņam, nākušam no Užavas puses, saknes ir ārkārtīgi svarīgas. Ne velti verandā pie sienas karājas dažādi no vecāku mājām atvesti senie darbarīki, mammas izšūti dvieļi, pie logiem — aizkari. «Ja pārcērt saknes ar senčiem, esi drusku tā kā gaisā parauts. Es cenšos atcerēties, kā tēvs būtu darījis, kā māte. Tas man ir kā dzīves orientieris,» saka Pauls.
Užavā uz vecvecāku zemes tagad dzīvo Paula dēls. Bet meita Dace ar ģimeni pie vecākiem katru brīvu brīdi atbrauc no Rīgas centra. Ne pienākuma, bet vilkmes dēļ. «Ļoti būtiski, ka paaudzes savienojas. Pēctecība pasaules uztverē, izjūtā veido ģimenes atmosfēru. Ja šī bāze ir, ir vieglāk dzīvot,» uzsver tēlnieks Pauls Jaunzems.