Apģērbt mākslu

Tērpu māksliniece Ieva Kundziņa šogad saņem Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu. Viņa veidojusi kostīmus simtiem aktieru izcilākajās latviešu filmās un izrādēs

Pie Ievas Kundziņas ierodos ar ciemakukuli — maigi rozīgām mākoņkūciņām. Liels ir mans izbrīns, kad Ieva izstāsta — viņas tēvu, scenogrāfu, pedagogu un gleznotāju Pēteri Kundziņu draugi savulaik dēvējuši par Mākoņkundziņu! Nu bet loģiski — viņa gleznās taču lielākoties tēloti mākoņi! Tumši pelēki un bezcerīgi, liegas gaismas caurstrāvoti un cerību pilni. Ārkārtīgi dažādi.
Tēva gleznas karājas viesistabā pie sienas, bet netālu no loga stāv molberts, radot viņa klātbūtnes sajūtu. Tieši ar tēvu saistītas Ievas pirmās atmiņas — kā abi sēž pie lielā istabas galda un zīmē.

Zīmēt un viss

Patiesībā Ievas dzīve jau pašā sākumā varēja pagriezties citā virzienā — ģimene dzīvoja Ģertrūdes ielā, netālu no dzelzceļa. Dzirdot par iespējamo bombardēšanu, kas varētu skart ne tikai staciju, bet arī tuvumā esošās ēkas, ģimene devās uz Vāciju. Taču pēc kara atgriezās.
Patiesos atgriešanās iemeslus Ieva nezina — ar vecākiem nekad par to nesanāca parunāt. «Tāpat kā daudzi nerunāja par savām gaitām Sibīrijā, tā mani vecāki nerunāja par bēgļu periodu un atgriešanos,» saka Ieva. Tikmēr ģimenes dzīvokli jau bija aizņēmuši svešinieki.
Ģimenei tā droši vien bija traģēdija, bet Ieva kā bērns to neizjuta. Gluži pretēji — ar lielu prieku tad un visa mūža garumā izbaudīja iespēju dzīvot Blaumaņa ielas komunālajā dzīvoklī. Saspiesti gan — visi trīs vienā istabā. «Tēvam nebija savas darbnīcas, viņš gleznoja istabā, kur mēs gan dzīvojām, gan gulējām, līdz ar to mājā vienmēr smaržoja pēc eļļas krāsām un terpentīna,» atceras Ieva.
Dīvainais aromātu sajaukums Ievu fascinējis, un patīk vēl šodien. Tēvs arī daudz zīmēja, skicēja. Tajā skaitā savu laikabiedru portretus, piemēram, darba sapulcēs vai braucot vilcienā. «Nelielos, paštaisītos blociņos, kas man ir saglabājušies, viņš zīmēja arī karikatūras. Tāpēc man likās normāli un dabīgi, ka cilvēks visu laiku vai nu zīmē, vai glezno.» Arī Ieva, tēvam pie galda pretim sēžot, visu laiku kaut ko zīmēja.
Par Blaumaņa ielas dzīvokli Ieva runā ar lielu siltumu balsī — tajā dzīvoja izmeklēta pirmskara laiku sabiedrība — radoši, dzīvespriecīgi un aktīvi cilvēki. Ar tiem kopā svinēti svētki, vārda un dzimšanas dienas. Viņas mamma, kas bija laba saimniece, bija uzņēmusies ēst gatavošanu visiem dzīvokļa iemītniekiem. Gluži kā aina no filmas Ievas prātā ierakstījusies bilde, kā mamma, abās padusēs iespiedusi pa bļodai, vienlaikus putojusi olu baltumu un dzeltenumu tortes biskvītam.
Taču virtuves darbi Ievu neinteresēja vispār, tikai zīmēšana un gleznošana. Tāpēc pēc Lietišķās skolas Šūšanas nodaļas beigšanas šķitis tikai loģiski, ka jāstājas Mākslas akadēmijā — kur gan citur, ja tik ļoti patīk zīmēt?
Ieva studēja gleznošanu, bet, tā kā meitas dzimšanas dēļ nācās vienu mācību gadu izlaist, viņas diplomā rakstīts mākslinieks pedagogs, nevis mākslinieks gleznotājs. Par studijām akadēmijā, kur viņa mācījās vienā kursā ar Imantu Lancmani, brāļiem Andreju un Juri Ģērmaņiem un daudziem citiem, Ievai ir vislabākās atmiņas.
Režisors Varis Brasla, kurš vēlākos gados ar Ievu strādājis vairākās kinofilmās un teātra izrādēs, saka: «Sevišķi ar Imantu viņai ir ļoti tuvas attiecības. Man pat šķiet, viņiem ir līdzīga asinsrite.»
Kursabiedri cits citam palīdzējuši gan izgatavot rāmjus, gan uzvilkt audeklus. Ieva klusi iesmejas, kad atzīstas — arī uzgleznot diplomdarbu. Viņas diplomdarbam palīdzējuši lielākā daļa kursabiedru, visvairāk Andrejs Ģērmanis, par kuru Ieva saka — virtuozs gleznotājs. «Mēs bijām ļoti draudzīgi. Par konkurenci vispār nevarēja runāt.»

Liktenīgā samta kleita

Pirmie nopietnie jautājumi radās pēc akadēmijas beigšanas — ko darīt tālāk? Kā veidot karjeru? Ieva saka, ka viņas likteni noteica virkne sagadīšanos. Tikai jautājums — vai sagadīšanās ir nejaušība vai likumsakarība? «Manā gadījumā acīmredzot tās bija likumsakarības,» uzskata Ieva. Gluži vai par leģendu kļuvis stāsts par zaļo samta vakarkleitu, kuru Ieva Kundziņa uzšuva arhitekta Ivara Strautmaņa kundzei Ievai. Kleita arhitektam tik ļoti patikusi, ka viņš rekomendējis jauno mākslinieci darbam Rīgas kinostudijā tās māksliniekam Uldim Pauzeram. Tieši tobrīd tika formēta filmēšanas grupa filmai Noktirne (1966). Visi kostīmu mākslinieki bija aizņemti, un Ievu pieņēma darbā. Cilvēku, kurš no darba kinostudijā tobrīd nesaprata neko.
«Sastapos ar visiem iespējamiem pārbaudījumiem, kādi vien var būt kino uzņemšanas darbā,» atklāj tērpu māksliniece. Pirmkārt, režisors Rostislavs Gorjajevs bija ar sarežģītu raksturu, ar citu temperamentu, nekā latviešiem ierasts. Otrkārt, pirmoreiz Rīgas kinostudijā spēlēja ārzemniece — poļu aktrise Pola Raksa, tas bija unikāls gadījums. Treškārt, filmēšanas laukumos bija daudz masu skatu dalībnieku, dažbrīd vairāki simti. «Bija garš un grūts komandējums, jo mēs filmējām gan Kaukāza kalnos, gan Tjanšana kalnos.»
Kostīmu ziņā sarežģītākais bijis noskaidrot dažādus formastērpus — vāciešu, spāņu un franču koloniālo karaspēku, jo filmas darbība notiek Spānijas pilsoņu kara laikā 30. gados. Bet interneta tajos laikos, protams, nebija. Toties Ievai bija konsultants Krievijā, kurš pa pastu sūtīja nelielus zīmējumus, kas atspoguļoja izkrāsotus konkrētos formastērpus. Tolaik pa pastu ārzemju aktieri sūtīja arī savus apģērba izmērus, un uz viņu atbraukšanu kostīmam jau vajadzēja būt gatavam.
Varis Brasla, kurš Noktirnē bija režisora asistents, atceras — darbs pie šīs filmas bija grūts un izaicinošs, bet jaunā māksliniece ar visu lieliski tikusi galā, pierādot, ka viņai var un vajag uzticēties. «Lielu lomu spēlēja tas, ka Ieva māk šūt. Ar šuvējām dažkārt ir grūti sastrādāties, un viņas mēdz norādīt — tā un tā nav iespējams sašūt,» atklāj režisors. Tādos brīžos Ieva pati sēdusies pie šujmašīnas un rādījusi — tas darāms tā! Apkārt klusums, un iebildumi vairs nav dzirdēti.
«Kad filmēšana beidzās, es sapratu — visus sarežģījumus varu pārvarēt. Man izdevās, man patīk, un es varēšu ar to nodarboties,» atceras Ieva.
Komandējumi un darbi sekoja cits citam un Ievas dzīve iegriezās īstā virpulī. Bet tikmēr viņu mājās gaidīja mazā Anna — tagad māksliniece, pētniece un pedagoģe, kura pasniedz Modes dizaina fakultātē Raiersona Universitātē Kanādā.
«Ja man Lielajā Kristapā būs jāsaka pateicības runa, tad es jau šodien pasaku lielu paldies savai mammai, kura pieskatīja manu tolaik vēl mazo bērnu. Tādā brīdī bez vecāku palīdzības nu nekādi nebūtu iespējams,» norāda Ieva.
Anna, atminoties bērnību, saka — tā bija kā lieli gaidīšanas svētki. Kā gan citādi, ja filmēšanas paģērēja mammas ceļošanu ne tikai pa Latviju, bet visu lielo Padomju Savienību. Toties atkalsatikšanās mazās Annas acīs ikreiz bija brīnumaina. «Mana mamma bija fascinējoša, ārkārtīgi skaista un interesanta. Turklāt arī vismodernākā,» atceras Anna.
Kā aina no kinofilmas viņai prātā palicis mirklis 60. gados, kad mamma, tērpusies tam laikam ārkārtīgi modernā minikleitā ar horizontālām svītrām (to bija atsūtījuši radi no Amerikas), nākusi pakaļ meitai uz bērnudārzu. «Mamma stila ziņā sekoja modelei Tvigijai. Tikai mamma manās bērna acīs bija vēl skaistāka. Atceros, kā kleita maigi apkļāva viņas slaido augumu, gurnu izliekumu, mati ejot plīvoja un mamma smaidīja. Raudzījos uz viņu ar apbrīnu, kā uz kādu princesi, pēc kuras es vienmēr ārkārtīgi ilgojos,» saka Anna.
Gluži tāpat kā reiz, sēžot pie galda pretī tēvam, zīmēja Ieva, tagad to darīja Anna. Un pie sevis domāja, ka nekad nebūs tik talantīga un spējīga. Sākumā Anna zīmēja savas skices, bet vēlāk māte ļāva meitai piedalīties savu darbu tapšanā, lūdza izkrāsot skicēs «miesas», kā kostīmu mākslinieki dēvē atsegtās ķermeņa daļas. Vēlāk jau izkrāsot kostīmus. «Tā lielākā uzticēšanās bija, kad es drīkstēju uzzīmēt caurspīdīgu tillu vai caurspīdīgas zeķes,» atceras Anna.
Viņas laimīgākie brīži bijuši, kad ņēma līdzi uz uzņemšanas laukumu un ļāva sēdēt šuvēju darbnīcā — tad varēja vērot, kā mamma strādā. «Cik fantastiski meistari bija visos teātros, kinostudijā! Labi atceros krāsotāju darbnīcu. Tur varēja aiznest jebkuru audumu — šifonu, zīdu, linu, parādīt ar akvareli uzgleznotu krāsu paraudziņu un saņemt pareizajā krāsā nokrāsotu audumu. Poliesteram un neilonam, kokvilnai, zīdam nepieciešamas dažādas ķimikālijas, bet katls taču bija viens! Es šo krāsošanas mākslu apbrīnoju.»
Otrā filma, kurai Ieva veidoja kostīmus, bija Četri balti krekli (1967). Tās režisoram Rolandam Kalniņam patika Ievas darbs, un turpmāk viņš mākslinieci aicināja veidot tērpus arī vairākās citās savās filmās — Karalienes bruņinieks, Ceplis, Trīs dienas pārdomām, Akmeņainais ceļš, Ja mēs visu to pārcietīsim, Rūgtais vīns.
Bet katrs no tiem bija īsts pārbaudījums, jo, kā saka Ieva, pat normālu, stilīgu putekļmēteli nopirkt nevarēja. Tomēr tas «bija foršs laiks. To īstenībā var novērtēt tikai vēlāk, jo tajā brīdī tas ir vienkārši darbs, uz kuru tu celies un ej katru rītu.»

Ieskatīties aizkulisēs

Vai Ieva var atklāt to, kā tērpu darināšanas procesā, ieskaitot uzmērīšanas, uzvedušies sabiedrībā zināmi aktieri? Tā vienmēr ir sadarbība, saka māksliniece, un lieli konflikti nav viņas dabā.
Smalkjūtīga un iejūtīga — tā tērpu mākslinieci raksturo arī pašas meita, Varis Brasla un laba draudzene, tērpu māksliniece Evija Džonsone.
Stāstot pikantākas detaļas, Ieva izvairās no konkrētiem vārdiem. Tomēr šādus tādus gadījumus pastāsta. Piemēram, esot aktieri, kuriem ir ārkārtīgi svarīgi, lai bikses būtu konkrētā garumā, ne centimetru garākas vai īsākas par viņu izvēlēto. Un jostasvietai jābūt nevis īstajā vietā, vidukļa augstumā, bet zemāk, kā tas ir modē šodien. Ja ne, aktieris bikses nevilkšot! Dažkārt slapju muguru jārunā un jāpārliecina, ka lomai atbilstošs tieši šāds bikšu jostasvietas augstums un staras garums. Taču ir arī tādi aktieri, kuri savu viedokli neuzspiež. Piemēram, Juris Kalniņš, kurš teicis — kā Ieva izlems, tā būs labi, un viņš to vilks.
Arī ar aktrisēm gājis dažādi. Neskatoties uz to, kādu lomu paredzējis režisors, katrai gribas izskatīties skaistākai, jaunākai, tievākai. «Bijis tā, ka aktrise nesaprot — režisors apzināti lomai izvēlējies viņu, četrdesmitgadnieci, un viņai nav jācenšas izskatīties divdesmitgadīgai.»
Taču veidojas arī brīnišķīga sadarbība — ir dziedātāji, aktieri, kas Ievas rokām ļaujas kā māls. Piemēram, operdziedātāja Ilona Bagele. «Viņa ir lieliska brīdī, kad ir jānoformē tēls un jālaiko kostīms! Saprotoša, apmierināta un priecājas par jebkuru drapēriju vai auguma papildinājumu — kupliem apakšsvārkiem un tā tālāk. Jā, brīnišķīgs modelis,» dziedātāju slavē Ieva.
Māksliniece atminas arī patīkamu sadarbību ar franču operdziedātāju Pjēru Īvu Privo (Pierre Yves Pruvot). Loma Verdi operā Falstafs, ko izrādīja Siguldas opermūzikas svētkos, paģērējusi, ka viņam jābūt izteikti korpulentam. Nācies izgatavot lieko vēderu, pamatīgi polsterēt kostīmu, un tas viss ļoti siltā vasaras dienā. «Šo atceros kā vienu no labākajām sadarbībām, kas piedzīvota,» saka Ieva.
No vairāk nekā 30 kinofilmām un 100 izrādēm dažādos Latvijas teātros, kam veidojusi tērpus, kostīmu māksliniece par īpaši tuvām sauc filmas Noktirne, Ceplis un Sprīdītis, kas tapa 80. gadu sākumā. Pēdējā tāpēc, ka bija aizraujoši strādāt Čehoslovākijā studijā Barrandov, kur jau bija jūtama Eiropas elpa. Studijā filmēja arī citas filmēšanas grupas, un Ieva varēja ne tikai apskatīt, bet pat aptaustīt oskarotos kostīmus no Miloša Formana filmas Amadejs (1984), kas vienkārši karājās lielajā kostīmu noliktavā.
21. gadsimtā viss ir vienkārši — modes skates, žurnāli un idejas rokas stiepiena attālumā internetā. Kā bija toreiz, kad internets vēl nebija pieejams? Lielākoties no žurnāliem, mazliet vēlāk no kolekciju modes žurnāliem, kurus dabūt bija ļoti grūti. Uzburt fantāzijas, izgudrot kaut ko jaunu Ievu allaž mudinājušas Aleksandra Makvīna un Žana Pola Gotjē kolekcijas. Un vēl tērpu mākslinieci iedvesmojusi dziedātāja Tīna Tērnere. Meita Anna atklāj — bijis laiks, kad mamma arī vizuāli līdzinājusies dziedātājai.