Visi esam arēnā • IR.lv

Visi esam arēnā

20
Jānis Domburs. Foto – Gatis Rozenfelds
Nellija Ločmele

Žurnālists Jānis Domburs (49) intervijā par atgriešanos sabiedriskās televīzijas ēterā, savu aicinājumu elitei un to, kas palika nepateikts Triju Zvaigžņu ordeņa saņemšanā

Spoži melnais podests ar sarkano apli Kas notiek Latvijā? studijā tik ļoti atgādina nokaitētu elektriskās plīts virsmu, ka neviļus piešauju roku pārbaudīt. Nē, cepināšana te notiek tikai vārdos — Jānis Domburs ir atgriezies Latvijas Televīzijā ar diskusiju raidījumu.
Kas notiek Latvijā? (KNL) sākās 2001. gadā un drīz vien kļuva par ietekmīgu publisko diskusiju forumu, līdz 2011. gadā raidījums tika slēgts. Vēlāk par šo laiku Rīdzenes sarunu ierakstos varēja dzirdēt oligarhu spriešanu, kā viņi «daudzmaz sakārtoja valsts televīziju». Domburs gan starplaikā nav sēdējis aizkrāsnē — 2014. gadā LNT vadīja Dombura studiju, no 2017. gada bijis Delfi TV seja.
Tiekamies nākamajā dienā pēc viņa atgriešanās ēterā, bet uz manu apsveikumu Jānis savelk skābu grimasi. Patiesībā interviju plānojām nedēļu iepriekš, taču viņš līdz pēdējam brīdim nebija pārliecināts, ka raidījums 3. novembrī tiešām «ies gaisā» — pārāk daudz vēl nepabeigtu lietu. «Esmu dusmīgs kā pūķis,» par sarežģīto ceļu līdz raidījuma atsākšanai viņš saka jau pēc intervijas, kad atvadāmies krastmalā, tomēr sadzirdu arī gandarījumu, ka pēc desmit gadu pārtraukuma viņa pieredze LTV izrādījusies nepieciešama: «Domburs ir tikai viens.»
Mūsu saruna ilgst trīs stundas, pāri satumsušajai Daugavai iedegas vecpilsētas ugunis, bet pa vēdināšanai atvērto logu brīžiem iekauc ātrās palīdzības sirēnas. Jāņa palīgteikumi, iestarpinājumi, atkāpes un piebildes nekādi nesatilpst dažās žurnāla lappusēs, šis ir sarunas destilāts. Krietni vairāk atskabargu un šaubu ir nefiltrētajā Domburā — cilvēkā, kurš paguvis jau trīs reizes man pateikt «viss ir relatīvs», iekams vēl esam ar veco padomju laika liftu uzčīkstējuši Zaķusalas ēkas 18. stāvā un sākuši interviju.

Līdz cikiem naktī negulēji pēc ētera, ķidājot pirmo raidījumu? Kādas ir atgriešanās emocijas?
Līdz kādiem trijiem, pusčetriem. Baigā emociju gamma. Sākot no jēgas, kāpēc ir raidījums, līdz tam, kas ir pareizākie audiovizuālie risinājumi šajā laikmetā. Ir kreņķis par daudzām lietām, kas nebija pabeigtas. Noteikti ir pienākuma, atbildības sajūta. Es nevaru zināt visu divu miljonu domas, bet man jābūt absolūti vienādi atvērtam pret dažādi domājošajiem, pret pro un contra. Un ne tikai par Covid-19. Ar gadiem ticu, ka cilvēki jūt caur ēteru, ka tu domā visos virzienos un rēķinies ar dažādiem viedokļiem, kuriem visiem — ja vien tie nav pret Krimināllikumu — ir tiesības būt.

Agrāk KNL salīdzināja ar gladiatoru cīņām. Kādas ir ambīcijas tagad — vai gribi atkal asiņu garšu? Kāds ir mērķis?
Nu, to asiņu garšu man pierakstīja. Bet īsā atbilde — mērķis bija demokrātija un paliek demokrātija. Ar domu, ka demokrātija katru dienu ir jāpulē, jāatjauno un jāremontē, lai tā būtu. Varbūt senās Grieķijas līdzības ir par prastu, bet tā doma 2001. gadā bija — mums ir nosacīti arēna, bet šie kaut kur pa kaktiem.

Grieķijā bija agora, arēna ir romiešiem, tā interesanta atšķirība.
Nepārzinu visas vēstures, bet doma bija — mums ir desmit gadus atvērta sabiedrība, skaitās demokrātija, bet viens no šādiem placdarmiem ir tukšs. Nebija nekādu liela formāta diskusiju nekur.
Pamatdoma bija savest tos, kam tur jābūt. Un ierādīt, ka šis ir viens no veidiem, kā atbildēt par varas izmantošanu. Tas arī iedibinājās. Un ne tikai ar politiķiem, arī ar biznesu.
Piemēram, bija viens skandāls, un man pirmdienā zvans ar tekstu — čau, vai es pareizi saprotu, ka man trešdien pie tevis būs jāiet? Skaidrs, ka vakar mēs raidījumu sākām ar drusku citādāku situāciju par to nenākšanu.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu