Es esmu latvietis

Dainis Īvāns atklāj, kas viņu dzen uz priekšu, kā vērtē pandēmijas krīzi Latvijā un kādiem vārdiem tagad uzrunātu tautu sašķeltības brīdī

Redakcijā viņš ienāk strauji, kopā ar rudens vēju un lapkriti. Ciemkukulim līdzi paņēmis burciņu gaiša medus no Īvānu bišu dravas Vidzemes augstienē — šovasar bijusi milzīga raža, ap pustonnu. Ar sastrādātām rokām ceļot pie lūpām kafijas tasi, Īvāns sāpēs saviebjas — piemirsis, ka malkas ciršanā sapūlējis roku. Redzu, ka viņu dīda iekšēja steiga, jo pēc intervijas sarunāta tikšanās ar vēsturnieku Ēriku Jēkabsonu, kurš konsultē nepabeigtās filmas par Neatkarības karu scenāriju.
Īvānam pēdējos gados ražīgā sadarbībā ar režisoru Askoldu Saulīti tapušas filmas Astoņas zvaigznes (2017), Dziesmuvara (2018), Mans zelts (2020). Draugs pavasarī aizsaukts mūžībā, bet Dainis grib pabeigt iesākto.
Otrs lielākais darbs Īvānam pašlaik saistīts ar scenāriju spēlfilmai par dziesmusvētku vēsturi, tās režisors ir Māris Martinsons.
Savu darbošanos kino lauciņā Īvāns apkopo — gan dziesmusvētki, gan Neatkarības karš ir latviešu tautas divas atmodas, kas rezultējās trešajā Atmodā ar Latvijas Tautas frontes dibināšanu un valsts brīvības atgūšanu. Dainis bija Tautas frontes līderis un neatkarības izcīnīšanas laika simbols. Tagad attālinājies no politikas, strādā radoši un pēta dzimtas saknes.

Kas tu esi — sabiedrisks darbinieks, publicists, bitenieks?
Tad man jāatbild kā Valdim Zatleram, ka esmu latvietis. Vēsturei cauri ejot, latvietis ir spēlētājs uz ļoti daudziem instrumentiem, jo aktīviem cilvēkiem bijis pienākums darīt visdažādākos darbus. Es katrā vietā jūtos labi — gan pie savām bitēm, gan algotajā darbā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes nodaļā. Ir daudz radošo darbu kā brīvmāksliniekam, tie ir filmu scenāriji.
Pandēmija deva nelielu pauzi gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē, jo daudz kas iekavējās, bet es jūtos labi — nav nomāktības un bezcerības sajūtas vai agresivitātes pret apkārt notiekošo. Jo mēs dzīvojam brīvā valstī, tas ir pats svarīgākais. Viss tomēr ir atkarīgs no pašiem. Ir arī sajūta, ka tagad ir brīdis, kad man jāsāk visu rezumēt, jāsaliek pa plauktiem, kaut kas vēl jāizdara. Tāpēc varbūt manī valda saspringums. Izņemot, kad daru zemes darbus laukos — tas ir tāds rituāls, pieslēdzies mūžībai.

Kas tevi dzen uz priekšu?
Šobrīd ir divi scenāriji, pie kuriem strādāju. Pagājušā gada nogalē pabeidzu grāmatu par Latgales pedagoģi un mākslinieci Silvu Linarti, kas man dzīvē bija ļoti tuvs cilvēks. Viņa aizgāja mūžībā tieši Latvijas simtgades gadā, saņemdama Triju Zvaigžņu ordeni. Mēs, grupa draugu, nolēmām viņai veltīt albumu.
Pamatā visiem maniem darbiem tēma ir viena un tā pati — Atmoda. Spēlfilma, pie kuras darbs jāpabeidz 2023. gadā, ir par pirmajiem latviešu dziedāšanas svētkiem. Ļoti labu scenārija pamatu ir uzrakstījis pats režisors Māris Martinsons. Tā ir grandioza filma, visu laiku kaut ko vēl pielabojam. Otrā filma ir par Neatkarības karu, ar režisoru Askoldu Saulīti, nezinu, kā to pabeigšu.
Esmu apjēdzis, ka Latvijas nāciju, mūsu valsti ir veidojuši trīs pavērsiena punkti. Pirmie dziesmusvētki ir latviešu tautas dzimšanas diena — ar tiem veidojām sevi par dziedātāju un cīnītāju tautu. Jo latviešu jau tajā laikā nav — ir tikai nevācieši un zemnieku tauta. Un piepeši satiekas latvieši no visiem novadiem! Šis periods nav atspoguļots ne kinematogrāfā, ne literatūrā. Neesam novērtējuši arī jaunlatviešu posmu. Tie bija daži desmiti cilvēku, ārkārtīgi izglītoti, enerģiski, kuriem vieglāk būtu kā mūsdienu pragmatiķiem kļūt par vāciešiem vai krieviem — viņi būtu bagāti. Tiesa, Rihards Tomsons, kurš vadīja dziesmusvētku Rīcības komiteju, bija viens no cariskās Krievijas lielākajiem fabrikantiem. Bet viņi saprata, ka vajadzīgs kaut kas cits, kā sevi ierakstīt mūžībā. Būtībā ar dziesmusvētkiem viņi rada latviešu tautu.
Tad ir Neatkarības karš, kas arī ne kinematogrāfā, ne literatūrā daudz nav parādījies, izņemot Dvēseļu puteņa ekranizāciju, kas apstājas pie Cēsu kaujām. Taču tajā nav izvērtēta bermontiāde. Mums ir tikai Askolda Saulīša dokumentālā filma Bermontiāde. Tā bija viņa ierosme, ka vajag turpināt un izveidot filmu par Neatkarības karu. Šajā rudenī vajadzēja būt pirmizrādei, bet martā mūžībā aizgāja Askolds, viss apstājās.
Lai kā runājam, ka neaizstājamu cilvēku nav, bet militārās vēstures tematikā viņš bija neaizstājams režisors Latvijā. Viņš bija ļoti attīstījis fotogrāfiju atdzīvināšanas un montāžas tehnoloģijas. Citas tautas jau būtu izveidojušas desmitiem seriālu. Tas bija fenomenāli, kā latviešu tauta, sākumā apbruņota ar strēlnieku spītu, izrauj savu valsti no divām milzīgām impērijām, kā pārliecina Rietumus un pēc Trešās Atmodas mūs neatgriezeniski nostiprina kā Rietumu civilizācijas sastāvdaļu.
Brīnišķīgu sižeta pavedienu iedeva vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Tas bija par Latvijas armijas jaunāko karavīru — Konstantīnu jeb Kopelu Goreliku, 11 gadu vecu ebreju puisēnu, kurš tieši pēc Cēsu kaujām aizbēg no mājām Rīgā. Kājām dodas pāri visai Latvijai un Cesvainē mobilizācijas punktā piesakās Cēsu kājnieku bataljonā.
Mūsos visos ir saistība ar Neatkarības karu un arī ar dziesmusvētkiem, bez kuriem nebūtu bijis Neatkarības kara.
Un tad nāk Trešā Atmoda. Tie man liekas fenomenālākie mirkļi Latvijas vēsturē — pirmoreiz mēs radām tautu, otro reizi šī tauta ar milzīgu spēku, apņemšanos un asinīm izcīna brīvību, un trešo reizi, arī pilnīgi neticamā kārtā, mēs atgūstam neatkarību.

Režisors Dāvis Sīmanis intervijā Ir teica, ka mums Latvijā ir viens varonis, kurš būtu pelnījis biogrāfisku filmu, — Dainis Īvāns. Vai uzskati sevi par mūslaiku varoni?
Kad aptaujās vai aprakstos izlasu kādas muļķības, reizēm domāju — kas ir Dainis Īvāns? No vienas puses, ir drusku vieglāk dzīvot, kad eju pa ielu un mani nepazīst. Man pašam nav pilnīgi nekādas godkāres. Gluži otrādi, vislabāk nolīstu malā un darītu savu. No otras puses, ir alter ego — mans tēls, kas bija simbols Atmodas laikā un cilvēkus iedvesmoja. Manā biogrāfijā bijušas arī daudzas lietas, kuras gribas aizmirst un klusēt, kā visi cilvēki esmu bijis vājš, man ir bijušas bailes un kļūdas, bet ir bijis viens tēls, par kuru tomēr vajadzētu zināt, ka tāds ir bijis.
Tāpēc ļoti uzmanīgi un ar milzīgu pietāti izturos pret mūsu jaunlatviešiem. Kad uzņēmām pirmos kadrus filmai par pirmajiem dziedāšanas svētkiem, režisors saka, ka man jāpasaka ceļavārdi. Teicu: ar dievpalīgu, lai šo lielo cilvēku gars mūs pavada un palīdz! Liela daļa turpat guļ Lielajos kapos, viņus esam aizmirsuši. Cik daudzi zina, kas bija Rihards Tomsons, kāpēc iela nosaukta viņa vārdā? Cik daudzi zina, ka Jānis Baumanis ir arhitekts, kurš faktiski uzcēlis visu jauno Rīgu? Bernhardu Dīriķi vēl mazāk zina, bet viņš ar savu Baltijas Vēstnesi faktiski radīja latviešu preses industriju. Kronvaldu Ati zina vairāk, šie cilvēki spēlē milzīgu lomu atmodā.
Man ir svarīgi, lai šos cilvēkus mēs reiz atdzīvinātu, jo padomju vēsture neļāva par jaunlatviešiem runāt patiesi — par viņu drosmi, apgarotību un gudrību. Ilgu laiku mums ir dzīts iekšā, ka bijām zemnieki un plikadīdas, mums nav savas aristokrātijas. Kronvaldu Atis, Jānis Baumanis, Rihards Tomsons ir tādi aristokrāti, kuri bija galvas tiesu pārāki par vidējo vācbaltiešu aristokrātiju. Faktiski tie vīri nāk no redzamākajām Eiropas un arī Krievijas universitātēm.