Bez pēdām • IR.lv

Bez pēdām

Ķemeru nacionālā parka jaunais reindžers Nauris un gaida Elizabete. Foto – Toms Tauriņš
Alise Zita Zeidaka

Paši aizrāvušies ar iešanu dabā, gaida Elizabete Jurgevica un reindžers Nauris Viesturs Lazda mudina to darīt arī citus, tostarp savus vienaudžus. Tikai tas jādara atbildīgi un saudzīgi

Apauju ērtākos apavus un no skapjaugšas noceļu mugursomu. Galvenais — neaizmirst termosu ar siltu tēju un provīziju! Labi, ka saulainā sestdiena vilināt vilina ārā, ieplānota satikšanās ar īstiem dabas draugiem. Un kas var būt labāks par kopīgu pārgājienu?
Rīdzinieci Elizabeti Jurgevicu (17) un Nauri Viesturu Lazdu (17) no Ķemeriem satieku netālu no Raganu purva Sēru dīķa takas Ķemeru nacionālajā parkā. Pavisam drīz, 11. novembrī, abus jauniešus varēs redzēt arī televīzijā — kopā ar vēl četriem jaunajiem dabas draugiem un grupas Carnival Youth mūziķiem viņi Latvijas Skautu un gaidu centrālās organizācijas un Pasaules Dabas Fonda veidotajā filmā Neatstāj pēdas skatītājus ņem līdzi aizraujošos pārgājienos gar jūras krastu, mežā un purvā. Filma veidota, lai iedvesmotu doties dabā un vienlaikus mudinātu to darīt atbildīgi un saudzīgi, ievērojot septiņus «pēdu neatstāšanas» principus.
Elizabete un Nauris ir dabas draugi, kopš sevi atminas. Abiem bērnībā īpaši patika sēņot. «Visforšākās dienas šķita tās, kad no rīta līdz vakaram ar ģimeni bijām mežā, no kastītēm paēdot līdzi paņemtās pusdienas,» stāsta Nauris. Kad 2015. gadā tika dibināta jauniešu programma — Ķemeru Nacionālā parka jaunie reindžeri, puisis tai pievienojās uzreiz. Reindžeri dodas pārgājienos, klausās ekspertu lekcijas par dabas daudzveidību un tās saglabāšanu, organizē dažādus pasākumus, nometņo un piedalās talkās. Šogad Salacgrīvas jūrmalā, bet pērn Ežezerā jaunie dabas draugi Dabas aizsardzības pārvaldei palīdzēja cīnīties ar invazīvo Tatārijas salātu, kura dēļ aizaug piekraste — Dabas aizsardzības pārvaldes eksperti kurvjziežu dzimtas lakstaugu ar rukolai līdzīgām lapām un violetiem ziediem pļāva un rāva ārā, bet jaunieši to pa ūdens virsu stūma krastā, vāca kaudzēs un ievietoja maisos. Kad nešpetno augu nolauž, tas smaržo pēc kāpostiem, saka Nauris.
Savukārt Elizabete pirms septiņiem gadiem apmeklēja skautu un gaidu nodarbību, kas meitenei iepatikās uzreiz. «Vasarā aizbraucu uz nometni, un vairs mani nevarēja dabūt ārā!» Tagad viņa palīdz organizēt un vadīt nodarbības jaunākiem organizācijas biedriem. «Lai arī kāds tu būtu, starp skautiem un gaidām atradīsi domubiedrus. Tur vienmēr ir pieņemtības sajūta.» Jaunieši piedalās darbnīcās, dodas pārgājienos, laivu braucienos un nometnēs visos gadalaikos.
Latvijā ir 25 aktīvas skautu un gaidu vienības, kas pulcē apmēram 1000 bērnu un jauniešu un vairāk nekā 100 brīvprātīgo.
Viena no brīvprātīgajām vienības vadītājām — Agnija Jansone — ir ceļā kopā ar mums. Viņa sešus gadus vadījusi Latvijas Skautu un gaidu centrālo organizāciju un piedalās filmas Neatstāj pēdas tapšanā. «Bērni un jaunieši mācās atbildību pret dabu un caur to — arī viens pret otru,» saka Agnija. Ja kādam pārgājienā būs noberzta kāja tā, ka ceļu turpināt nevarēs, kāds no biedriem ar viņu paliks. No bērna kājas iemācītā atbildība pret kopienu vēlāk izpaudīsies atbildībā arī plašākā mērogā, viņa saka. «Skauti un gaidas nemāca izdzīvot dabā, bet gan sadzīvot ar to.»

Piecelties no dīvāna

Pārgājienā sastopam vairākus pieaugušos un jaunās ģimenes ar bērniem, taču jauniešu kompānijas mežā nemanām. Arī pandēmijas sākumā, kad cilvēki uz dabas takām plūda aumaļām, jaunieši viņu vidū bija reti, novērojusi Agnija. Viņasprāt, pusaudžu apātija pret došanos dabā pēdējā pusotra gada laikā ir pieaugusi, un Agnija cer, ka jaunā filma rosinās pārvarēt negribēšanu un atklāt, ka būt svaigā gaisā un dabā ir forši.
Naura un Elizabetes draugu un skolasbiedru vidū ir gan tādi, kas labprāt dodas dabā, gan tādi, kas labprātāk paliek pilsētas mūros. «Ir cilvēki, kam daba nešķiet pietiekoši aizraujoša. To var saprast, jo, kamēr sēdi dzīvoklī, neko interesantu arī neredzi. Izej ārā, un tad parādās!» spriež Nauris. Viņu aizrauj saullēkti un no filmas uzņemšanas spilgti atmiņā palicis dzērveņu paklājs, bet kā lielisku piedzīvojumu puisis atceras dalību putnu gredzenošanā.
Nauris uzskata, ka YouTube, TikTok un citi jauniešu iecienīti laika pavadīšanas veidi nav jāuzskata par dabas sāncenšiem. «Kad konkurē sēdēšana ērtā dīvānā ar telefonu un celšanās piecos, lai redzētu saullēktu, diezgan droši zināms, kas uzvarēs. Taču, manuprāt, abus var apvienot.» Viņš uzskata, ka ne mazāk svarīga ir būšana dabā ar draugiem. Piemēram, talkojot var no sirds izsmieties un izrunāties. Arī par to, kas notiek sociālajos tīklos.
Elizabete piekrīt, ka, protams, ērtāk ir palikt dīvānā, spēlējot datorspēles vai skatoties filmas, taču pēc dienas, kas pavadīta, attālināti mācoties, iziet ārā ir lieliska atslēgšanās. Dzīvojot pilsētā, Elizabete atradusi savu mazumiņu dabas — kādu koku Daugavas krastā. «Varu novērot, kā Daugavā mainās ūdens līmenis un vide man apkārt.» Vislabāk Elizabetei upes krastā patīk būt vējā un lietū — piedzīvot, kā sitas viļņi un vējš koka zaru šūpo kā laivu. «Tas ir iespaidīgi — just spēku, kas dabai piemīt, un uzlādēties no tā.»
Varbūt cilvēkiem vienkārši ir bailes doties dabā? Tur taču var sastapties ar kukaiņiem un pat meža dzīvniekiem! Es sarunu biedriem atzīstos, ka man šermuļi pār muguru skrien no domas vien, ka mēs varētu sastapt kādu čūsku.
«Svarīgi vispirms uzzināt, iepazīt to, no kā ir bail, un tad iet dabā. Protams, ja, neko nezinot, ieiesi mežā un ieraudzīsi čūsku, tad pēc tam no bailēm varbūt neatgriezīsies,» saka Nauris. Viņam sastapties ar izveicīgajiem rāpuļiem palīdzējusi čūsku monitoringa programma. Mežos un purvos vietumis ir izliktas speciālas plāksnes — tādi kā jumtiņi —, kas saulē uzsilst. Čūskām patīk zem tiem sildīties. «Meklējot reto gludeno čūsku, plāksnes cēlām augšā.» Nauris ar citiem jaunajiem reindžeriem šajā procesā piedalījās un speciālā tabulā reģistrēja čūskas, ķirzakas un kukaiņus.

Skaties zem kājām!

Ja čūskas sastapšana varētu beigties ar vieglu izbīli, nonākšana lāča nagos gan varētu būt ekstrēmāks notikums. Izlikties par beigtu vai tomēr celt troksni, bēgt, ko kājas nes, vai kāpt kokā? «Bet kāpt kokā taču būtu neloģiski, jo lācis arī var uzrāpties,» spriež Elizabete, un visi aplūkojam blakus esošo priedi, kura sazarojas tikai pie pašas galotnes. Kā pa tādu stumbru uzkāpsi?
Nauris mierina, ka Latvijas lāči cilvēkus nemēdz iekļaut savā ēdienkartē. «Viņi to varētu darīt vienīgi tad, kad ir pamodušies no ziemas miega un neko vēl nav ēduši. Tas ir diezgan īss periods.»
Agnija, mēnesi dzīvojusi Kanādā, kur piedalījusies dažādās apmācībās, stāsta — lāči var būt bīstami ne tikai pēc pamošanās, bet arī pārošanās laikā vai tad, kad redz cilvēka apdraudējumu. Piemēram, ja kāds nelūgts viesis ieklīdis lāča ogošanas teritorijā vai nonācis pārāk tuvu mazuļiem. Arī Agnija saka, ka viena pareizā veida, kā aizbēgt no lāča, nav, bet pats svarīgākais — neskatīties viņam acīs, lai dzīvnieks neizjūt apdraudējumu. Vairākās dabas takās Ziemeļamerikā viens pats nemaz nedrīkst doties. Pie takas stāv nacionālā parka rein­džers un saka: «Tālāk var iet vismaz sešu cilvēku kompānijā.»
Staigādama pa takām vienatnē, kur tas ir atļauts, Agnija dziedāja un savā nodabā runāja, lai radītu troksni. Daži cilvēki lāču atbaidīšanai izmanto arī speciālus zvaniņus, kamēr citi tos sauc par «dinner bells», kas tikai piesaista ķepaiņa uzmanību.
Lai neuzskrietu virsū lācim vai citam dzīvniekam, iespējams veikt arī prevenciju, proti, rūpīgu skatīšanos zem kājām. Nereti par dzīvnieka atrašanās vietu stāsta viņa pēdu nospiedumi un ekskrementi. Pirms diviem gadiem kādā skautu un gaidu pārgājienā lāča kaka manīta arī Latvijā. Uz mirkli visi ielencam brūnu pļeku takas malā. «Es teiktu, ka tā ir lapsas,» spriež Nauris. Lapsām patīkot tieši tādi uzkalniņi un nolūzuši koki, kādu manām turpat blakus.

Nelūgtie ciemiņi

Abi jaunieši saka — mēs, cilvēki, tā izplešamies, ka dzīvniekiem nav, kur sprukt. Tāpēc nav brīnums, ka pat Ķengaragā Elizabete nesen sastapa stirnu un pilsētā regulāri pamana kādu ezi. «Lai arī statistika saka, ka 50% Latvijas teritorijas aizņem meži, pie tiem tiek pieskatītas arī trīsgadīgas priedītes. Tur lācis vai lielās putnu sugas nekādi nevar dzīvot,» atklāj Nauris.
Nometņojot mežmalā, dabas draugi ievērojuši, ka ciemos nāk lapsas un stirnas. Pieraduši, ka jau vairākas dienas tur mitinās cilvēki, zvēri sāk meklēt ēdienu. «Tāpēc būtiski neatstāt ēdienu ārā uz nakti. Jāievieto slēgtās kastēs, bet, ja ir mašīna, tad bagāžniekā,» piekodina Agnija. Kanādā ar diasporas skautiem un gaidām ierīkojot nometni, pirms naktsmiera ēdienu rūpīgi noslēpuši, taču no rīta viss bijis noklāts ar miltiem. Vai kāds izspēlējis joku? Nē, izrādās, jenots atradis miltu paku un izdomājis pavandīties. Savukārt pirms diviem gadiem nometnē Amerikā burunduks teltī zem Elizabetes gultas atradis riekstiņus, paciņu iztukšojis līdz pēdējam un pamanījies pagrauzt arī meitenes somu, kaut tajā kārumi nebija paslēpti. No okšķeriem jāpiesarga ne tikai ēdieni, bet arī saldi smaržojoši līdzekļi, piemēram, dezodoranti.
Nemēslot mežā šai kompānijai ir tikpat pašsaprotami kā divi reiz divi. Visa ceļa garumā Nauris ik pa brīdim kabatā ieliek kādu uz zemes atrastu papīrīti. «Arī kompostējami atkritumi nav labi. Mežā nav jābūt tām barības vielām, kas ir, piemēram, banāna vai kartupeļa mizā,» saka Nauris. Uz ābola serdi dabas draugi vēl varētu pievērt acis, tomēr vispareizāk ir no meža iznest visu, ko tajā ienesi. Atrodot, piemēram, apelsīna mizu, dzīvnieks zinās — ahā, tātad te mēdz būt cilvēki un viņiem ir ēdiens —, un, iespējams, nākamreiz jūs satiksieties.
Domājot par pieklājības normām mežā, Elizabete stingri nosaka: «Augošiem bērziem nedrīkst plēst nost mizu!» Jaunos bērzus ar noplēstu mizu meitene pamanījusi bieži. Jā, tas ir labs iekurs, taču to var atrast arī uz zemes — ne mazums nolūzušu zaru!
Taču vai mežā var doties izkliegties? Jābūt uzmanīgam un jādomā, vai tuvumā neligzdo putni. Troksnis var aizbiedēt vecākus prom no mazuļiem. Īpaši pieklājīgi jāuzvedas nacionālo parku teritorijās, kur bļaustīties strikti liedz noteikumi.
Kad dodaties dabā, noteikti paņemiet līdzi dzeramo ūdeni! Mana tēja ātri vien beidzās, un kāds ūdens malks būtu lieti noderējis. Labi, ka Elizabete un Agnija parūpējušās par našķiem. Elizabetes pašceptie kanēļa cepumi svaigā gaisā garšo vislabāk, bet īsto enerģijas devu sniedz turpat purvā atrastās dzērvenes. Sarunādamies par jauniešu draudzību ar dabu, nemanot esam pieveikuši vairāk nekā 12 kilometrus.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu