Prozista Svena Kuzmina balsij, iespējams, piemīt izteiksmīgākā ironijas nots mūsdienu latviešu literatūrā. Tās izteiksmībai stipri palīdz autora nosliece maģiskā reālisma žanra virzienā, jo tas dod mandātu radikalizēt ironiju caur absurdu. Prasmīgās rokās maģiskais absurds izskan iespaidīgāk un interesantāk, nekā būtu skanējis tāda pragmatiskā provinces reportiera rokās, par kādu autors it kā izliekas paštaisītajā grāmatas noformējumā. Ir arī pēctecība iepriekšējiem darbiem — nu jau otrais Kuzmina romāns slēpj mūsdienu Latvijas reālijas zem pseidonīma Hohma — ironiski izaicinošs nosaukums pilsētai, ko varētu pielīdzināt Kuzmina iedomu, sapņu un murgu Ventspilij.
No trim līdz šim publicētajiem Kuzmina garadarbiem Dizažio ir uzteicams vairāku iemeslu dēļ: tas liecina par autora briedumu, tas ir pārdomāts, sakarīgs, tas ir profesionāli uzrakstīts un tāpēc jo iepriecinošāks. Pirmajā stāstu krājumā Pilsētas šamaņi autors vietumis pārāk viegli ļāvās maģiskā reālisma viegli radītajam kārdinājumam nepabeigt savus stāstus līdz galam. Neattaisnojami bieži stāstos izspēlēts populārajā filmā Inception izmantotais literārais paņēmiens «nepateikt līdz galam», nesniedzot lasītājam pietiekami daudz materiāla prāta nodarbināšanai ar kaut cik pamatotiem pieļāvumiem. Inception pēdējā aina, kurā vilciņš griežas un griežas, tāpēc jau arī ir tik izdevusies un spriedzes uzlādēta, ka skatītājs apzinās: ir tikai divas iespējas — vai nu di Kaprio varonis ir atgriezies īstenībā, vai arī iestrēdzis sapnī, tātad piecdesmit uz piecdesmit, un abi varianti ir vienlīdz labi saprotami un iederas. Pilsētas šamaņos reizēm nebija paspēts «uzkačāt» vajadzīgo enerģiju līdz tādam apjomam, lai stāsta nobeigumā lasītāju pārņemtu pabeigtības izjūta. Savukārt Dizažio šāda veida literārie paņēmieni nostrādā daudz labāk, jo lasītājs uz to izspēli gājis vesela romāna garumā un ir izveidojusies pietiekami laba pazīšanās ar varoņiem. Uz tā rēķina ir vieglāk izvērst intelektuālus pieņēmumus par to, kurp aizvedīs — cerams jau — nākamā grāmata no Hohmas pilsētas annālēm.
Ironija ir lieliskas bruņas, tikai — jo izturīgākas bruņas, jo maigāka pavēdere. Šis princips abas iepriekšējās grāmatas padarīja ļodzīgas struktūras ziņā. Dizažio lappusēs jūtama jau daudz meistarīgāka konstruēšana. Šķiet, sākumā arī rakstniekam līdz galam vēl nav bijis pilnīgi skaidrs, kurš no varoņiem ņems virsroku, taču tā tie literārie varoņi dara — sāk attīstīties paši neatkarīgi no autora. Dizažio lappusēs pēc pirmajiem izplūdušajiem stāsta soļiem līdera lomu aizvien pārliecinošāk ieņem Daiņa Lapinska alter ego, seksuālais perverts Dizažio, un otrā daļa jau aiziet daudz drošākā un pārliecinošākā riksī, gluži kā velosipēdistam, kuram beidzot izdevies trāpīt ritmā. Kad šis antivaronis, uzdzenot motivāciju, uzņem ātrumu, tad aizripo jau pavisam labi.
Parastās seksualitātes piekopējus var mierināt doma, ka līdz Valda Felsberga literārā seksa deviāciju krāšņumam Kuzmins savu gaumi vēl nav attīstījis, seksojas tikai protagonists, reizēm pat ar sievu, lai gan sirds velk uz vecām prostitūtām un īpaši smirdīgiem bomžiem. Taču nav ko te degunu raukt: mūsu laikmetā, kurā dominē PornHub, ja neskaita olfaktoro faktoru, ménage à trois nav nekas rets vai jauns, savukārt redzētā skaistums, kā māca viedā angļu tautas paruna, ir redzētāja acī.
Ļoti atzīstami, ka autoram ir smalka lingvistiskā dzirde uz sarunvalodu, tās atainojums nostrādāts tik filigrānā līmenī, ka radikāli noskaņotiem gramatikas nacistiem teksts izraisīs sirdsklauves un gremošanas traucējumus: autors dāsnu roku latvisko krievu un angļu idiomas, anekdotes un parunas uz vienu pusi tikpat viegli kā uz otru, kad rusificē un anglisko latviskos vārdus un idiomas. Tieši tā, kā daudzi mēdz darīt ikdienas komunikācijā. Tas padara tēlus pārliecinošus, par spīti viņu darbību un situāciju absurdam.
Svens Kuzmins sirsnīgi mārketētās grāmatas kampaņā izteicies, ka, rakstot šo darbu, ietekmējies no Folknera un Markesa. Man radās asociācijas arī ar vienu no pārliecinošākajām 90. gadu balsīm Viktoru Peļevinu. Generation P un Цифры nāk prātā visas Daiņa/Dizažio epopejas laikā, un nākas savaldīties, lai nesāktu avotu paralēlo lasīšanu, kā to dara ar evaņģēlijiem teoloģijas studijās. Steigšos norādīt, ka šī asociācija nav nekāds noniecinājums, tikpat labi varētu pārmest Jumpravai, ka tās dalībnieki ir klausījušies Depeche Mode. Prieks, ka ir, kas strādā šajā virzienā, un Kuzmina valodas izjūtai ir pietiekami spēcīga nacionālā piegarša, lai arī ar aizsietām acīm varētu noteikt — šis nav Jägermeister, šis ir Rīgas balzams.
Autors atzinis, ka romāna iecere pastāvējusi jau sen, taču idejas garīgās ieņemšanas brīdī uzrakstīšanai «rociņas bija par īsām». Ovāciju vētra par spēju to pateikt! Cik konkrēti garas tādas rociņas spēj izaugt, pa īstam zina tikai likums un masoni, taču Svens Kuzmins ir «uzkačājis muskuli», un pārskatāmā nākotnē latviešu literatūrā no viņa noteikti gaidāma vēl augstāka pilotāža.
Vilis Lācītis (īstajā vārdā Aleksandrs Ruģēns) ir piecu grāmatu autors, no tām Stroika ar skatu uz Londonu ir samērā slavena. Raksta ar smaidu par imigrāciju. Šobrīd dzīvo Britu Kolumbijā Kanādas ziemeļrietumu krastā. It kā sataisījies brīvajā laikā makšķerēt, tikai nespēj izbrīvēt tam laiku.
Pagaidām nav neviena komentāra