Nupat jau sāk pietrūkt to literatūrvēsturnieku alternatīvo darbu, kas solīti biogrāfisko romānu sērijā Es esmu… Vēsturnieki, sagaidījuši kārtējo romānu, to recenzē1, un dažs labs rakstnieks brīnās, kā var būt tā, ka, neraugoties uz ikreizējo piekodinājumu, ka literārā versija uz vēsturisko patiesīgumu nepretendē, lasītājs tomēr izdomu spītīgi grib samērot ar pašam zināmiem faktiem.
Mārim Bērziņam zināmā mērā laimējies — rakstot par Vili Lāci, nepaliksi iesprostots šaurā auditorijā. Tomēr pasākums ir ļoti riskants — šodien gandrīz katram ir sava Lāča pieredze un atmiņas, kaut kas lasīts, dzirdēts, filmās redzēts un ne vienmēr saskanīgs. Lācis, protams, ir ne tikai rakstnieks, bet arī vīrs, tēvs, biedrs un amatpersona tajos laikos, kādos viņam trāpījās būt, un te piesaucama lielā tēma — mākslas un ētikas savstarpējās attiecības. Vai lielisks rakstnieks pēc definīcijas ir arī labs cilvēks? Vai no viņa drīkst ko tādu prasīt? Līdzīgi — vai skolotājs, kurš labi zina, kā ko iemācīt un dod krietnus padomus, pats visu labi pieprot dabūt gatavu? Reti.
Literatūra nav no pārējās pasaules norobežota istaba, ko varētu aplūkot un pētīt kā savrupu telpu. Literatūrā sajūdzas lielas lietas — valoda, cilvēks kā radītājs un lasītājs (interprets), arī kā darītājs ar savu izpratni par paša tiesībām un atbildību, arī kā laikmeta daļa un vēl citādi. Šajā ziņā Bērziņš gājis godprātīgu un atzīstamu ceļu — ja uzdevums ir iemiesot Lāci romānā pašam par sevi («Es esmu!»), ņem Lāča dienasgrāmatas un turpini tādā pašā garā ar ierakstiem, kādi palikuši viņa paša neuzrakstīti. Pirmajā personā un tagadnē. Tur arī parādās sajūdze — mums ir doti pērnā gadsimta 60. gadi, kad Lācis, ar neskaitāmām kaitēm nomocījies, tomēr ir «labs» pacients elitārā Maskavas slimnīcā un joprojām rakstnieks, kas čakli gatavs savus darbus pārrakstīt atbilstoši konjunktūrai, lai «politiskā ziņā neviens nevar piekasīties»2, un dakterēties caur rakstīšanas terapiju.
Bērziņa ceļš ir atzīstams tāpēc, ka tāds ir tuvākais, kāds mums pieejams, lai gan uz tiešu piekļuvi Lācim, kāds viņš bijis, pat te nevar cerēt. To zinās katrs, kas savulaik mēģinājis rakstīt dienasgrāmatu un pēc gadiem sadomājis to pārlasīt. Zili brīnumi un neticība, ka esi varējis ko tādu rakstīt, ir parasta lieta. Tas tāpēc, ka maināmies — arī vienu un to pašu grāmatu izlasām ikreiz citādi, kad pagājis laiks. Ir mainījies personiskās pieredzes filtrs, caur kuru teksts tiek izkāsts.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.