Mākslas terapija — radošs veids, kā iepazīt sevi, arī pārliecinātiem zīmēt nepratējiem
Bērnībā lielākā daļa no mums ir ciešā saiknē ar radošumu, taču pieaugot nereti iekšējais mākslinieks noplok. ASV izdotajā žurnālā Art Therapy publicēts pētījums atklāja, ka 45 minūtes ilgas mākslas sesijas laikā trīs ceturtdaļas dalībnieku piedzīvo zemāku stresa hormona kortizola līmeni neatkarīgi no mākslinieciskajām spējām. Mūzika, deja, drāma — visi mākslas veidi var būt dziedinoši un atraisīt radošumu ikvienā, taču par terapeitisku pieredzi tas pārtop, tikai iesaistoties mākslas terapeitam — speciālistam, kurš vēro un sarunājoties virza uz noteiktu mērķi. Latvijā mākslas terapijas izglītība šogad svin tikai 15. gadadienu.
«Ar mākslas terapijas palīdzību var palielināt pašapziņu un pārliecību par sevi, mazināt trauksmi un stresu, attīstīt radošumu, gūt plašāku skatījumu par dzīvi. To izmanto gan slimnīcu darbā ar bērniem, vēža slimniekiem, diabētiķiem un strādājot ar tīņiem pāraudzināšanas iestādēs un klīnikās, kur ārstē cilvēkus no dažādām atkarībām,» saka Jūlija Volonte, Rīgā dzīvojoša mākslas terapeite no ASV. Viņa 2019. gadā pēc Fulbraita stipendijas saņemšanas pārcēlās uz Rīgu, lai pētītu posttraumatiskā stresa saistību ar starppaaudžu traumām Latvijā.
Starp medicīnu un mākslu
Mākslas terapija parasti ir intīms process, kas sastāv no analīzes daļas, kurā terapeits uzdod jautājumus, un radošā uzdevuma veikšanas. Vispopulārākās ir drāmas, dejas, mūzikas un vizuāli plastiskās mākslas terapijas. «Pieprasījums pēc šāda veida profesionāļiem aizvien pieaug, jo pandēmijas izraisītās sekas neapšaubāmi radījušas izteiktu vajadzību,» norāda Jūlija. Viņas klienti ir ļoti dažādi — tādi, kuriem mākslas terapija ir svarīga pārmaiņās un lēmumu pieņemšanā vai radošuma attīstīšanā, tādi, kas mēģina risināt attiecību, identitātes, dzimumu un seksualitātes problēmas, un tādi, kas izjūt trauksmi vai depresiju.
Latviešiem tipiskais introvertums, šķiet, dabiski savienojas ar mākslu kā pašizpausmes veidu, viņa novērojusi. «Tas ir redzams visā izcilo dzejnieku un mākslinieku radīšanas vēsturē, lai dokumentētu kultūras traumas un grūtības, kā arī skaistumu un cerību,» saka Jūlija. Viņa ir lepna būt Latvijas dubultpilsone, jo viņas senči bijuši no Latvijas, tāpēc iespēja šeit dzīvot un strādāt par mākslas terapeiti viņai ir īpaši nozīmīga.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.