Kad beidzas ēdamo sēņu laiks, pamanām, ka mežā ir izaudzis vēl kaut kas. Gļotsēnes! Matemātiķe Julita Kluša ar fanātisku neatlaidību kļuvusi par Latvijas pazīstamāko gļotsēņu eksperti. «Gļotsēņošana ir stāvēšana uz vietas,» viņa nāk klajā ar paradoksu
Ēnains boreālais jeb skujukoku mežs Gaujas Nacionālajā parkā pie Līgatnes. Mitrs un vēss, daudz zemē trūdošu stumbru. Mūsu virzienā uzreiz sāk planēt briežutis. «Gļotsēnēm labi! Var uzbaroties,» Julita apmierināti novērtē scēnu.
Esmu, šķiet, ģērbusies apstākļiem piemēroti, gumijas zābakos un lietusmētelī, lakatiņu ap galvu, bet viņa — vēl pārdomātāk. Garie ūdenszābaki ir labākā izvēle, lai kā dievlūdzējs mestos uz ceļgaliem pie vienas no kritalām.
Mana gide iededz pieres lukturīti, izvelk kompaktu lupu, tad uzmundrinoši apjautājas: «Vai tu te kaut ko redzi?» Zaļajās sūnās starp skuju ķeburiem pat ar neapbruņotu aci saskatāma koši baltu bumbiņu virtene. Katrs nieciņš ir sālsgrauda lielumā. «Lampīte. Visticamāk, garkājas lampīte,» Julita priecīgi paziņo. «Re, tālāk tā jau ir nobriedusi, tumša!»
Blakus lampītēm — plaisājošās trihijas. Arī brūnas bumbiņas, tikai kātiņi nav tik pamanāmi. Lai ko sīkāk saskatītu, jāņem palīgā lupa ar 1:10 palielinājumu. «Riktīgi labas!» Julita iesaucas. «Galviņas ir nobriedušas, saplaisājušas. Re, mēs neesam vēl lāgā mežā iegājušas, un jau ir!» Viņa iespīdina gaismu arī zem kritalas. Bingo! Tur mīt vēl trešā — šokolādes gļotsēne, kurai nosaukums dots spilgti brūnās krāsas dēļ.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.