Jaunais «nežēlības teātris» • IR.lv

Jaunais «nežēlības teātris»

6
Izrādes protagonistu Bruno (Arturs Krūzkops) un Gaja (Kārlis Reijers) izpildītais gliemežu mīlas balets ir drusku pretīgs un vienlaikus intriģējošs — kā jau viss, kas ir nepazīstams un citāds. Foto — Margarita Germane
Edīte Tišheizere, žurnāla Ir teātra kritiķe

Vladislava Nastavševa Svešinieki vilcienā ir stilīgs un baiss trilleris par vardarbību pret… nesaprotamo

Latvijas teātrī multimākslinieks — jo viņš ir savu izrāžu absolūtais autors — Vladislavs Nastavševs man liekas kā savdabīga franču avangardista Antonēna Arto «reinkarnācija». Nastavševs, man liekas, gluži tāpat kā «nežēlības teātra» definētājs Arto, tic, ka īsts ir tikai tas, kas sāp vai izraisa sāpes, bet patiess — tas, ko bezbailīgi izvelc no dziļumiem un bez žēlastības atklāj pasaulei. 

Arī nule Nacionālajā teātrī tapušajā izrādē Svešinieki vilcienā kriminālrakstnieces Patrīcijas Haismitas romāns inscenēts droši un bez žēlastības. Bet — un tā ir šīs izrādes burvīgākā īpašība — nežēlīga atklātība izpaužas kā artistiska, valšķīga un pašironiska rotaļāšanās. 

Visuzkrītošākās ir rotaļas ar film noir estētiku un koķetēšana ar Hičkoku, tikpat lielā mērā — spēles ar citādo, savādo, atšķirīgo. Taču izrāde ir daudz dziļāka un sarežģītāka, un tās mezglus un vijumus šķetināt ir tāda pati bauda kā skatīties.

Izspraukties no ekrāna

Vistiešākā izrādes inspirācija ir Alfrēda Hičkoka filma Svešinieki vilcienā (1951) par nejaušiem ceļabiedriem, kuri satiekas vilcienā un nolemj viens otram atvieglot dzīvi, veicot «krustenisku» un tālab neatšķetināmu noziegumu, proti, novācot no ceļa vienā gadījumā apnikušo sievu Miriamu, otrā — kaitinošo tētuku.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu