Statistika liecina, ka Eiropas Savienībā mājsaimniecības katru gadu atkritumos izmet 8,8 miljonus tonnu pārtikas. Galvenokārt tāpēc, ka ēdāji nav īsti pārliecināti par tās svaigumu. Taču palīgā varētu nākt latviešu pētnieku radītais viedais sensors, kas signalizē par pārtikas bojāšanās pakāpi
Vecmāmiņas mums mācījušas, ka gaļas svaigumu var pārbaudīt, iespiežot tajā ar pirkstu. Ja bedrīte ātri pazūd, viss kārtībā. Svaigu gaļu varot vērtēt arī pēc krāsas — tai jābūt gaišai — vai pēc smaržas. Taču, ja gaļa iepakota plastikāta kārbiņā, īsti nevar saskatīt ne krāsu, ne saost smaržu, un arī ar pirkstu neiespiedīsi. Te var līdzēt tikai sensors, kas signalizē par produkta svaiguma pakāpi, un to izgudrojuši mūsu pašu pētnieki.
Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes pētniece Rūta Ozola-Davidāne raksta sava doktora darba pēdējās lapas. Disertācijas tēma ir plaši pieejamais Latvijas dabas resurss — māls. Šķiet — kas gan par to vēl nebūtu zināms, to jau sen izmanto būvniecībā, keramikā, arī medicīnā un skaistumkopšanā. Lūk, tieši pie tā strādā Rūta — viņas darbs ir par inovatīviem māla izmantošanas veidiem. Izrādās, ka no Latvijas 225 māla atradnēm komerciāli izmanto tikai četras. Respektīvi, mums ir resurss, kuru ignorējam.
Sāk ar mālu
Zinātniece pētīja, kā mālus izmantot notekūdeņu attīrīšanai, jo tie ļoti labi saķer dažādas piesārņotājvielas. Tikmēr kolēģis Linards Kļaviņš paralēli strādāja ar citu dabas resursu — ogu izspiedām. «Kad izspiež sulu, paliek blakusprodukts — sēkliņas, miziņas. Tās parasti eksportē uz Ķīnu vai izmanto zemas pievienotās vērtības produktos, piemēram, tējās, bet patiesībā iespējams izmantot ļoti racionāli, jo tās satur daudz vērtīgu vielu,» atklāj zinātniece. Turklāt tā ir arī krāsviela. «Mums bija ideja sajaukt kopā mālus un dabiskos pigmentus, kas iegūti no ogu sēkliņām un miziņām, un mēģināt tos lietot kosmētikā. Dabisks ir gan māls, gan pigmenti, un tā varētu būt izcila kombinācija.»
Jaucot abas vielas, iegūtas dažādas krāsas no sarkanās līdz zilai, turklāt dažādās toņkārtās. «Bet sapratām, ka pigmentam piemīt kosmētikā pagalam nederīga īpašība — tas maina krāsu atkarībā no vides pH jeb skābuma un sārmainuma līmeņa. Piemēram, pūderis kastītē ir maigi rozā, bet, uzklājot uz ādas, kļūtu zils. Turklāt nenomazgājami zils. Līdzīgi kā pirksti pēc melleņu ēšanas.» Ātri vien kļuva skaidrs, ka šī ideja tomēr nebūs īstenojama.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.