Jau gandrīz gadsimta ceturksni dzīvodama Parīzē, māksliniece Barbara Gaile nav sarāvusi saites ar Latviju. LNMM atklāta viņas otrā personālizstāde Krāsas — arī par krāsu semantiku dažādās kultūrās
Pirms gadiem desmit Barbara Gaile piedzīvoja vandalisma epizodi. Viņas gleznā, kas bija izkārta kādas bankas publiskajā telpā, apmeklētājs ar asu priekšmetu bija iegravējis vārdu. Banka reaģēja korekti, izmaksājot kompensāciju. Sabojātais darbs tika izņemts no kolekcijas. Bet māksliniece, kuras atpazīstamības zīme ir spēles ar monohromiem krāsu laukumiem un dažādām faktūrām, sākusi auklēt kādu ideju. Kā būtu, ja pati «apdraudētu» savas gleznas: varbūt pat nemanāmi, taču apzināti tajās kaut ko ierakstot?
Kā krāsu laukumi sadzīvos ar rakstīto vārdu? Kuri ir tie vārdi, ko vispār vērts rakstīt? Vilinoša bijusi doma uz krāsu fona atstāt šo pašu krāsu nosaukumus dažādās valodās. Izmēģināt, kā tie «sarunāsies» ar formātu un materiālu. «Latviski ir «balts», franciski blanc, angliski white, un tas nav viens un tas pats. Interesanta asociāciju telpa, kas rodas starp vārdu, kad tas uzrakstīts, un to, ko redzi un sajūti,» Barbara pamet tēmu pārdomām.
«Jā, katra valoda diktē kaut ko savu,» viņa runā, staigādama starp gleznām Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kur septembra vidū tika atklāta personālizstāde Krāsas.
Māksliniece tēmas attīstot pakāpeniski. Bieži sākot ar mazāku formātu un, ja gleznojums sanāk interesants, tad izmēģina lielo. Tā tapis blacky — melns un maziņš. «Bet te ir ieskrāpēts noir,» viņa pievēršas apjomos daudz vērienīgākam darbam. «Uz lielā ieskrāpēt ir daudz sarežģītāk nekā uz mazā. Bet man likās, ka ir vajadzīga liela, melna un spīdīga glezna, viss sakāpināts — krāsa un izmērs!»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.